Četru Asiņu Mantiniece | ✔

9.

Tiesas zāle bija sasodīti milzīga. Dante neapzināti nodrebinājās un paspēra pussoli tuvāk Koram. No otras puses puisim piespiedās tuvāk Mia un Līrs. Tukšā telpa bija salta un nemīlīga. Akustikas dēļ pieaugušo balsis dobji atbalsojās telpā.
Dante palūkojās pieaugušo virzienā. Lilija stāvēja pāris soļu attālumā no jauniešiem un sarunājās ar to vilkaci... Kā viņu sauca? Ar Cesperu, jā. Tētis bija mazliet tālāk un sarunājās ar abiem elfiem un vampīru vīrieti. Abas fejas, gan sieviete, gan vīrietis, un vampīru sieviete stāvēja nostāk un klusi apspriedās. Vampīre bija aizvērusi un nolaidusi savu saulessargu.
Luisas šeit nebija, tā pat arī dvīņu Lanas un Aleksa, abu tumšmataino puišu un to divu pārējo meiteņu, kuras no rīta bija satiktas ēdamzālē.
Vampīru sieviete palūkojās Dantes virzienā. Meitene palūkojās pretī. Acu skatieni sastapās. Vampīrei bija pilnīgi melnas acs varavīksnenes. Dante novērsās un neapzināti pieskārās kristālam, kas karājās kaklā. Meitene viegli noglaudīja kristālu ar īkšķi un nolaida roku.
Jauniešu virzienā nāca viens no elfiem. Dante pakāpās mazliet atpakaļ, tā pat kā pārējie.
"Alans lūdza noskaidrot, cik daudz jūs zināt." Vīrietis paskaidroja. Zeltainie mati dzirkstīja un kastaņbrūnās acis sirsnīgi uzlūkoja jauniešus.
"Neko." Mia nosprauslojās. "Šeit notiek kaut kas pilnīgi nejēdzīgs un neviens mums neko līdz šim nav paskaidrojis."
"Un neviens no jums neko arī nav mēģinājis uzzināt?" Vīrietis pārsteigti uzlūkoja meiteni.
"Ir." Līrs atteica un uzreiz saknieba lūpas, it kā būtu pateicis ko neatļautu.
"Un ko jūs uzzinājāt?" Elfs novērsās no Mias, lai palūkotos uz pārējiem. Lai gan vīrietis smaidīja, Līrs tik un tā pakāpās vēl tālāk.
"To, ka kāds šeit mēģina mūs izāzēt." Mia atteica.
Tad arī Dante atguva balsi: "To, ka maģija eksistē."
"Tas nenozīmē, ka mēs tam ticam." Mia iejaucās.
"Nav jau baigās izvēles, ticēt vai neticēt." Kors aizrādīja meitenei.
Dante pasmaidīja. Puisis bija vienisprātis ar viņu, un šķita, ka viņš mazliet sadusmojās uz Miu.
Tiesas zāles durvis atvērās un ienācējiem pievērsās visu zālē esošo skatieni.
Nācēji bija Luisa un pārējie jaunieši, kuri laikam nupat bija beiguši brokastot. Vecākais tumšmatainais puisis (kā viņu sauca? Daneks? Kajs?) pasmaidīja jauniešu virzienā.
"Nu re, šķiet, ka mēs beidzot esam pilnā sastāvā." Elfs noteica un devās pie pārējiem pieaugušajiem.
"Pārāk daudz svešinieku." Līrs nomurmināja to, ko domāja arī Dante. "Un man liekas, ka viņi viņus visus pazīst." Ar pirmo 'viņi', protams, bija domāta Lilija un tētis, kura šajā jokainajā vietā pļāpāja ar pārējiem un jutās kā mājās.
"Sīkie, nāciet šurp!" Otrs elfs, kuru laikam sauca Alans, uzsauca tikko atnākušajiem jauniešiem. "Jūs arī, lūdzu." Viņš palūkojās uz Koru, Līru un abām meitenēm.
Visi savācās bariņā. Elfs ar vēsām, zilganpelēkām acīm pārlaida skatienu visiem.
"Nu tā." Viņš visbeidzot pievērsās četrotnei. "Ko jūs vēlaties zināt?"
"Kas šeit vispār notiek?" Mia atkārtoja jautājumu, kas pēdējo dienu laikā no viņas mutes bija izskanējis vairākkārt.
"Precizē jautājumu." Elfs uzjautrināti palūkojās uz meiteni. Mia piesarka un nikni lūrēja uz vīrieti, bet nolaida galvu, izrādot padošanos. Kristāls, kas karājās jaunietei ap kaklu, zaigoja košos, asinssarkanos toņos, ko caurvija zeltaini pavedieni. Dantei sāka šķist, ka viņa saprot šo kristālu krāsas.
Iestājās klusums.
Pēc brīža Kors saminstinājās un klusi jautāja: "Kas tieši ir noticis? Kāpēc mēs tikai tagad uzzinām par... Šo visu?"
"Pirms aptuveni četrdesmit gadiem sākās karš. Daļēji tādēļ, ka ciltis vēlējās varas maiņu, daļēji tādēļ, ka bija saradušies pārlieku daudz cilšu jaukteņu." Alans, vecākais elfs, sāka stāstīt. "Sākās haotiska masveida jaukteņu nogalināšana."
"Karš bija kļuvis par genocīdu pret visiem jaukteņiem, un ieielga tik ļoti, ka bija skaidrs - tajā uzvarētāju nebūs." Piebilda feju vīrietis.
"Pirms apmēram piecpadsmit gadiem uzradās Aidens. Izrādījās - vismaz kāds jauktenis bija izdzīvojis tik ilgi." Alans atsāka stāstīt. "Lai gan viņš pārtrauca karu, panāca kompromisu un atjaunoja mieru, tas tika darīts ar pārlieku radikāliem līdzekļiem..."
Dante klusuma brīdi izmantoja, lai slepus palūkotos uz tēti. Viņš lūkojās uz Alanu, necenšoties noliegt elfa teikto. Tātad - jucis revolucionārs, kā bija teikts vēstures grāmatā, vai tomēr kāds, kurš ar vardarbību panāca mieru..?
"Aidens neapstājās ar to vien." Vampīru vīrietis pārņēma stāstījumu. "Domāju, ja viņš būtu apstājies, jūs nebūtu padzīti. Bet Aidens paziņoja, ka viņš nav vienīgais jauktenis, ka tai būtu jākļūst par atsevišķu cilti. Bet..."
Kad vampīrs saminstinājās, stāstījumu atkal pārņēma elfs Alans, kurš laikam te bija svarīgākā persona. "Tobrīd vēl valdīja vecā vara, bet mēs jau bijām izraudzīti par jaunajiem cilšu valdniekiem. Vecās varas pārstāvji uztraucās, ka jūs, jaukteņi, varat izraisīt jaunu karu, kad iepriekšējais vēl nebija pa īstam beidzies." Alans brīdi klusēja, cenšoties atrast īstos vārdus. "Viņi izlēma Aidenu sodīt kā kara noziedznieku - atņemt maģiju un izraidīt uz valsts nomaļāko nostūri, bet nepaspēja."
"Tagad klausieties uzmanīgi, sākās labākā daļa." Iestarpināja vecākais no tumšmatainajiem puišiem. Šoreiz Dante atcerējās, ka viņa vārds ir Daneks.
"Lai gan karā lielākoties tika iznīcināti jaukteņi, cieta arī tie, kuriem viens no vecākiem ir cilvēks, bet otrs - cilts pārstāvis." Elfs turpināja stāstīt, it kā nebūtu ticis pārtraukts, tomēr Dante nepalaida garām arī brīdinošos skatienus, ko gan Alans, gan abas fejas veltīja puisim. "Šie jaukteņi - pa pusei cilvēki - bija savākušies, nogaidījuši un, ignorējot miera līgumus, iznīcināja veco valdību. Galu galā, izraidīti tika viņi."
Dante saprata, kāpēc Daneks šo daļu uzskatīja par labāko no visa. Meitene pasmaidīja. Par tādām - pa pusei cilvēku, pa pusei vampīru - viņu un māsu bija uzskatījusi Elisa.
"Bet Aidenu mums tik un tā nācās sodīt. Tas, ko izdarījām, noteikti nebija pareizā rīcība, bet tobrīd tas bija labākais variants." Alans stāstīja. "Jūs četri katrs nonācāt pie kādas no cilts, lai varētu mācīties un kļūt par šīs cilts pārstāvi. Aidens tika uz laiku izsūtīts, bet viņam neatņēma spējas, tā pat arī Lilijai."
Dante nojauta, kas varētu notikt tālāk. Kaut kas noteikti nogāja greizi.
"Pagāja vien divi gadi, līdz šo norunu nācās lauzt. Jūs četri bijāt pārāk bīstami. Aidens un Lilija piekrita, ka jums tiek atņemta maģija un jūs dzīvojat izolēti no šejienes, starp cilvēkiem."
Klusums. Tātad šī patiešām bija patiesība. Dante vairs nevēlējās to dzirdēt.
"Jaunajā norunā bija teikts, ka pēc desmit gadiem jūs atgūsiet savu maģiju un tiksiet pārbaudīti." Alans atsāka runāt. "Ja jūs nebūsiet bīstami, tiksiet uzņemti ciltīs. Ja būsiet bīstami, šoreiz tiksiet izsūtīti uz mūžu."
"Drīz visi ieradīsies. Jautājumus uzdosiet vēlāk." Tētis beidzot ierunājās, palūkojoties uz jauniešiem, un tad pagriezās pret abiem elfiem. "Es pierādīšu, ka man visu šo laiku bija taisnība."
Tie izklausījās pēc draudiem, un Dante nodrebinājās.
Viņi devās prom. Gaidīt, kad tiks izlemts viņu turpmākais liktenis. Tagad, kad Dante zināja patiesību, viņa nevēlējās tik ātri no tās šķirties.