Četru Asiņu Mantiniece | ✔

14.

Nākamajā rītā Dante izlaida brokastis un jau uzreiz devās uz nomaļo telpu, kurā notika viņas apmācības. Elfu princis Adrians viņu jau gaidīja, bet pārējo trīs cilšu pārstāvji vēl nebija ieradušies.
Elfs uz galda kārtoja dažādus priekšmetus. Dantei ienākot, viņš sastinga un palūkojās uz viņu. Vīrietis rokā turēja sarkanu aukliņu, kuras galā bija iesiets pelēks, neliels akmens ar caurumu vidū. Skatakmens. Bet vai ciltīs to tā sauca?
- Tu jau paēdi?
- Es negribu ēst,- Dante atteica,- Kam tas viss ir domāts?
Neskaitot akmeni aukliņā, uz galda atradās arī kristāls, kas bija ļoti līdzīgs tam, kas bija Dantei, pirms viņa nonāca šeit, viens no mirdzošajiem lampakmeņiem, koka piesta ar saberztu zaļganu pulveri, vaska svece, trauks ar ūdeni un citi priekšmeti, kas varētu tikt izmantoti maģijā vai kādā tamlīdzīgā darbībā.
- Jo ātrāk mēs uzzināsim, kuru no spēkiem tu visspēcīgāk pārvaldi, jo labāk. Šie ir priekšmeti, ar kuriem tu mācīsies apieties.
- Un kā gliemežvāks, pakavs, koka pērlītes, spalva un, emm, papiruss..?
- Pergaments.
- ...un pergaments varēs palīdzēt uzzināt, kurā ciltī man jābūt?
Elfs neatbildēja. Dante nemēģināja jautāt vēlreiz.
Ieradās pārējie trīs vīrieši. Nodarbība varēja sākties. Dante vēl nedroši uzmeta pēdējo skatienu durvīm, gaidot, ka varbūt ienāks tētis un Lilija, bet, kad viņu tomēr nebija, palūkojās uz elfu.
- Bulta ir karotājiem, piesta ar saberztām kaltētām vītola lapām ir dziedniekiem, spalva un pergaments ir tiem, kuri atceras pagātni, virpota koka pērle ir amatniekiem,- Viņš vienu pēc otras nolika Dantei priekšā nosauktos priekšmetus. Tas atgādināja tādu kā rituālu.
- Pakavs ir tiem, kam jābēg, svece ir tiem, kas dzimuši tumsā, skatakmens redzētājiem, gliemežvāks klausītājiem, lampakmens tiem, kuriem nav ko slēpt, spēka kristāls tiem, kuri pieder pie ciltīm,- Nu Dantes priekšā rindā stāvēja pilnīgi visi priekšmeti,- Izvēlies tos, kas atbilst tev un atliec malā.
Dante nejuta, ka kāds no priekšmetiem viņu sauktu pie sevis. Tie visi stāvēja, sastinguši un mēmi, un Dantei nebija ne jausmas, ko lai viņa dara. Viņa nebija ne karotāja, ne dziedniece, ne amatniece. Viņa neatcerējās cilšu pagātni. Viņa nebija dzīvi pavadījusi tumsā, viņai nebija ne no viena jābēg. Viņa bija slēpusi to, kas viņa ir. Viņa nepiederēja pie ciltīm. Viņa nebija ne skatītāja, ne klausītāja.
Elfs viņu vēroja. Vampīrs un vilkacis aiz viņas klusi apspriedās, bet savādās tirpas, kas ik pa brīdim pārskrēja augumam, liecināja, kā arī feja viņu vēro.
Bet varbūt viss bija jāsaprot pārnestā nozīmē?
Viņa bija atguvusi savas atmiņas par bērnību nelielajā vampīru ciltī. Vai tad tā neskaitījās pagātnes atcerēšanās? Un viņa bija augusi tumsā - neziņā par cilšu pastāvēšanu. Un viņa bija pavadījusi visu dzīvi, no kaut kā bēgot un slēpjoties.
Visbeidzot Dante vienu pēc otra nolika malā spalvu un pergamentu, sarūsējušo pakavu un sveci. Elfs pārējos priekšmetus nolika malā.
- Interesanta izvēle,- Feja visbeidzot komentēja bezkaislīgā balsī.
- Ņem šos priekšmetus līdzi. Kad pakavs atkal būs kļuvis jauns, spalva rakstīs ar asinīm, un svece degs mūžīgās liesmās, mēs zināsim, pie kuras cilts tu piederēsi,- Elfs palūkojās uz meiteni,- Bet ātrāk ne. Drīksti jautāt padomu brāļiem un māsān, lūgt palīdzību jebkuram citam, bet ne Aidenam un Lilijai.
Dante pamāja ar galvu.
- Vari iet. Atpakaļ nāc tikai tad, kad viss būs izdevies.
Viņa paņēma nelielo pergamenta sloksni, ērgļa spalvu, vaska sveci un sarūsējušo pakavu un devās prom. Tikai tikusi krietnu gabalu tālāk, viņa nopūtās. No šī visa nebija nekādas jēgas.