Četru Asiņu Mantiniece | ✔

55.

Nākamajā reizē Dante spēja piecelties sēdus pati. Rokas mazliet trīcēja, bet viņai izdevās izcelt kājas no gultas un apsēsties. Satvērusi māla krūzīti, kas atradās uz plauktiņa pie gultas, viņa padzērās. Ūdens garšoja pēc kaut kāda zāļu novārījuma, bet tas veldzēja slāpes labāk nekā parasts ūdens.
– Varbūt labāk necelies tik strauji!– Kāds ierosināja. Dante pagriezās. Aiz viņas, nākamajā gultā, gulēja kāds vīrietis. Pa pusi viņa sejas bija uzklāta kāda zaļa masa.
– Tu tomēr tikai tikko pamodies,– Viņš piebilda. Likās, ka Dante viņu dzirdējusi jau agrāk, bet viņa nespēja sakarīgi padomāt.
– Tu taču neesi Kajs?
– Nēa. Aleksis,– Viņš šķībi pasmaidīja ar brīvo sejas pusi,– Man trāpīja sejā ar kaut kādu skaistu feju burvestību, kas liek sapūt dzīvam.
– Pretīgi,– Dante saviebās un iecēla kājas atpakaļ gultā, lai pagrieztos uz Alekša pusi,– Šie taču nav tie puvekļi?
– Nē taču. Adrians neļautu sapūt vienīgajam savam palikušajam radiniekam.
– Tātad tā ir. Viņš nogalināja Alanu. Un Lana?– Informācija prātā lēnām sāka filtrēties.
– Pasludināta par kara noziedzieci. Ja viņu noķers, viņa mirs. Es ceru, ka viņa ir gana gudra, lai nozustu,– Puisis nopūtās.
– Kas īsti notika?
– Tu vēl nezini? Mēs uzvarējām. Viņi veido piecu cilšu padomi.
– Četras ciltis un piektā... cilvēki?– Dante minēja.
– Ne gluži. Tu esi vienīgā vilkace.
– Bet Mia un Līrs?
– Mia izdarīja to pašu, ko Kajs, labprātīgi atteicās no maģijas.
– Līrs?– Dante pārtrauca puisi.
– Tu nezini?
– Sasodīts, es nezinu vispār neko!
– Miris.
– Ko?!– Šī bija jau otrā reize neilgā laikā, kad Dante cerēja, kaut Aleksis jokotu.
– Sprādzienā. Ērons vaino sevi, ka sprādzienā kaut kas nogāja greizi.
Dante nevēlējās klausīties neko vairāk. Viņa jau grasījās apgulties ar muguru pret Aleksi, kad atcerējās par savainoto roku.
– Un kas vēl?
– Tu par ciltīm vai miroņiem?
– Abiem.
– Piecu cilšu padomē būs elfu, feju, vampīru pārstāvji, kā bija līdz šim, un vēl divi – cilšu jaukteņu un cilvēku jaukteņu pārstāvji.
– Tētis pārstāvēs cilšu jaukteņus?
– Neprasi man, es šeit guļu tik pat sen cik tu,– Puisis izvairīgi atteica. Dante juta, ka kaut kas nav labi, bet ausīs dunēja asinis, traucējot domāt.
Viņa vēlreiz padzērās. Galva bija smaga, kā ar vati piebāzta, un viņa atkal apgūlās un iemiga.
Kad Danti pēc pāris dienām beidzot izlaida laukā no slimnīcai līdzīgajām telpām, likās, ka viss jau ir sācis atkopties pēc cīņām. Viņi atradās muižā, kur jau sākotnēji bija cilšu centrs, un šeit bija tik daudz ļaužu, ka visiem īsti nepietika vietas. Ciltis gatavojās jaunai dzīvei. Beidzot likās, ka viss patiešām būs labi.