Četru Asiņu Mantiniece | ✔

2.

Viņi gāja cauri parkam. Pēkšņi tētis apstājās.
"Kas notika?" Mia jautāja. Tētis neatbildēja, bet tad pēkšņi turpināja iet uz priekšu. Meitenes saskatījās. Dante sarauca pieri, Mia paraustīja plecus, un abas sekoja tētim.
"Tēt?" Mia jautāja vēlreiz, šoreiz uzstājīgāk. "Kas noticis?"
"Šī nebūs gluži parasta pārvākšanās." Tētis atteica. "Piedodiet, bet es tiešām nedrīkstu jums neko stāstīt."
Viņi devās tālāk. Tētis lūkojās apkārt, šķita, ka viņš kādu meklē. Skatiens nemierīgi klīda pāri cilvēku galvām, nāsis bija ieplestas un zobi viegli atņirgti. Tētim bija nedabiski asi acu zobi, tā pat kā abām meitenēm. Kristāls tētim ap kaklu mirgoja asinssarkans.
Dante sajuta smaržu, kas neiederējās parkā. Smarža sastāvēja no miglaina rīta dvēsmas, naktsvijoļu saldās smaržas, svaigu asiņu smārda un priežu meža smaržas.
"Kas tā par smaržu?" Meitene jautāja.
"Cilšu smarža." Tētis īsi atteica. "Labāk skaties apkārt un meklē Liliju ar puišiem."
"Kā viņi izskatās?" Mia jautāja, bet Dante jau lūkojās apkārt.
"Vai tie?" Meitene norādīja uz sievieti ar ugunīgi rudiem matiem un diviem tumšmatainiem puišiem. Trijotne bija ģērbusies tā pat kā abas meitenes un tētis, viņiem bija pat kristālu karekļi ap kakliem.
"Jā." Tētis apstiprinoši pamāja ar galvu. "Ejam pie viņiem!"
Viņiem tuvojoties, rudmatainā sieviete pagrieza galvu pret viņiem. Šķita, ka, ieraugot tēti, viņas skatiens iemirdzējās.
"Sveika." Tētis klusi noteica un apskāva rudmataino sievieti. Dante un Mia saskatījās ar abiem puišiem. Gan vecākais, kurš šķita ap septiņpadsmit gadus vecs, gan jaunākais, kuram bija varbūt trīspadsmit vai četrpadsmit gadi, šķita tik pat apjukuši, cik abas meitenes.
"Ejam!" Tētis vedināja. Sieviete devās līdzi. Arī jauniešu četrotne sekoja.
"Čau!" Vecākais no puišiem beidzot teica. "Kā jūs sauc? Es esmu Kors un tas ir mans sīkais brālis Līrs!"
"Es esmu Mia." Māsa atteica. "Un tā ir Dante."
Dante pamāja ar galvu sveicienu, pasmaidīja un neapzināti pieskārās savām kristālam. Šķita, ka tas ir kā pulsē.
"Vai jums ir kaut kāda sajēga par to, kas notiek?" Puisis klusi jautāja. Abas meitenes noliedzoši papurināja galvas.
Apkārt strauji sabiezēja migla. Šķita, ka tētis ved viņus arvien dziļāk tajā. Kad vairs neko tālāk par izstieptu roku nevarēja saredzēt, Dante paklupa un nejauši pieķērās pie vecākā puiša rokas.
Migla pēc brīža sāka izklīst. Dante jau redzēja pārējo apveidus. Tētis gāja pa priekšu, ar vienu roku apskāvis sievieti. Aiz viņiem gāja jaunākais puisis, Līrs. Bet Kors gāja aiz sava jaunākā brāļa, un viņam pie abām rokām bija pieķērušās Mia un Dante.
Dante nosarka un palaida puisi vaļā. Viņš palūkojās uz meiteni un pasmaidīja. Viņa kaunīgi nolaida skatienu.
Visbeidzot migla bija pilnībā nozudusi. Pieaugušie turpināja iet uz priekšu, bet četri jaunieši skatījās uz visām pusēm, cenšoties saprast, kas nupat noticis.
Viņi gāja pa šauru taciņu, aiz muguras joprojām bija migla, bet apkārt bija koki. Kaut kur priekšā gan šķita, ka mežs pamazām beidzas. Aiz kāda no taciņas pagriezieniem viņi beidzot ieraudzīja ka taciņa priekšā saplūst ar lielāku ceļu, kas ved līdz milzīgiem metāla kaluma vārtiem. Tie bija aizvērti, un uz abām pusēm stiepās augsts mūris, apaudzis ar vīteņaugiem.
"Ejam ātrāk!" Tēvs mudināja. Sieviete satvēra viņa roku un abi paātrināja soli. Jaunieši sekoja, nu jau straujāk, vairs nepētot apkārtni.
Viņi apstājās tikai tad, kad bija jau vārtu priekšā. Dante caur metāla kalumiem redzēja, ka otrpus vārtiem ir milzīga muiža. Vai varbūt pils?
"Lilij, ir laiks." Tētis teica rudmatainajai sievietei. Tā pamāja ar galvu. Abi pieaugušie noņēma savus kristālus. Tēvam tas mirdzēja asinssarkans un sūnzaļš, bet sievietei - mazliet blāvākos zilos un dzeltenos toņos, kas nesajaucās kopā.
Dante pieskārās savam kareklim. Tas šķita atdzīvojies. It kā... It kā visu laiku tas būtu bijis izslēgts, un tagad kaut kas šajā vietā būtu to ieslēdzis.
Dante palūkojās uz savu kristālu. Tas mirgoja visās četrās krāsās, bet sarkanā bija visspēcīgākā.
Arī pārējiem jauniešiem kristāli mirguļoja, mainot krāsas, bet katram spēcīgākā krāsa bija cita.
Pieaugušie nostājās blakus plecu pie pleca un izstiepa sev priekšā pret vārtiem savus kristālus. Tie iemirdzējās spoži balti, iemirdzējās arī vārti un lēnām sāka vērties vaļā. Jaunieši atkal sajūta to smaržu, ko bija jutušies parkā - miglas, ziedu, asins un meža smaržu. Šeit tā iederējās.
Visi seši iegāja iekšā, tad vārti aiz viņiem aizvērās ciet. Un Dantes nojauta vēstīja, ka tik viegli, cik tikuši iekšā, ārā viņi netiks.
Viņi turpināja ceļu pils virzienā.