Četru Asiņu Mantiniece | ✔

44.

Kāds skrēja gar robežas malu. Dante, jo tagad atkal bija pienākusi viņas maiņa, palūkojās uz skrējēju. Tas bija jauns puisis, vampīrs.
– Nojaucam robežu!– Viņš uzsauca un skrēja tālāk.
– Kas jādara?– Dante palūkojās uz Daneku, kurš stāvēja viņai blakus.
– Noliec zemē.
Dante paklausīja un visi gaišie pavedieni izira. Kas tālāk?
Daneks novilka jaku un caur to satvēra kvarcu. Pareizi – tie darbojās, izmantojot dzīvus ķermeņus!
– Ejam uz centru,– Puisis ierunājās un abi uzsāka ceļu. Bija jau gana gaišs, lai gan saule vēl nebija uzlēkusi. Dante vēlējās doties pretējā virzienā, kur dūmoja paliekas no dumpinieku teltīm, bet viņa bija pārāk nogurusi.
Viņiem blakus iznira jauna sieviete, ietinusi kvarcu šallē. Debeszilās acis liecināja par viņas piederību feju ciltij.
– Jūs turējāt robežu?– Viņa apjautājās.
– Bija kāds vīrietis, bet viņš atstāja kvarcu Dantei un izskrēja laukā,– Daneks atteica.
– Žēl,– Sieviete atteica un gāja klusējot.
Viņi nonāca klajumā, kur bija izveidota improvizēta apmetne. Bariņš elfu aprūpēja cietušos, vampīri gatavojās kaut kur doties, fejas darbojās ap smagāk cietušajiem. Kāds vīrietis ādas cimdos uzmanīgi paņēma abus kvarcus un aizsteidzās.
Dantei blakus uzradās Elisa.
– Tev viss kārtībā?– Meitene ieķērās viņai rokā.
– Jā,– Dante apstiprināja.
– Aleksu kaut kur aiznesa, mēs neesam viņu redzējuši visu nakti,– Elisa palūkojās uz Daneku,– Un mums teica, ka tu viņam izglābi dzīvību.
Daneks paraustīja plecus un uzvilka atpakaļ jaku,– Kur ir pārējie?
– Nāciet!
Elisa aizveda viņus līdz vietai klajuma malā, kur sēdēja pārējie jaunieši. Viai bija klusi. Lana un Alisone raudāja.
– Jums viss labi?– Daneks apsēdās pie pārējiem.
– Tā ir mana vaina, ka Aleksam trāpīja!– Mia paslēpa seju plaukstās,‐ Es esmu reālākā idiote.
– Tā nav tava vaina,– Kajs aizrādīja,– Neviens tajā mirklī nezināja, ka tas bija akmens.
– Nevajag strīdēties!– Daneks pacēla abas plaukstas, lai apklusinātu pārējos.
Dante juta, kā viņai iesmeldzas plauksta, vietā, kur atradās okera aplis. Arī brāļi, māsa un Daneks ar Kaju palūkojās uz saviem apļiem, likās, ka to jūt arī viņi.
– Mūs sauc,– Daneks pieslējās kājās,– Ejam. Jūs nepazūdiet, meitenes!– Elisa, Lana un Alisone palika tur pat.
Dante sekoja Danekam. Puisis nešauboties varēja atrast, kurā no steigā uzceltajām nojumēm atrodas viņu vecāki.
– Jūs saucāt?– Viņš iegāja nojumes ēnā.
– Jā, nāciet!– Ērons aicināja sešus jauniešus tuvāk.
Uzradās arī Dantes vecāki un Adrians. Dante nespēja neapbrīnot šos četrus pieaugušos, kuri centās kontrolēt šeit notiekošo.
– Dzirdēju, ka jūs turējāt robežu,– Elfs palūkojās uz Danti un Daneku,– Malači!
Tas atgādināja Dantei par vīrieti, kurš bija palicis kaut kur ārpusē. Vai viņš varēja būt dzīvs?
– Kas notiks tālāk?– Mia pirmā uzdrošinājās jautāt.
– Nosūtījām dažus pārbaudīt apkārtni. Ja tur būs droši, šeit atstāsim tos, kuri nevar cīnīties un pārējie atgriezīsies sākotnējā apmetnē. Tad uzbruksim mēs. Mums jātiek līdz viņiem, lai kaut ko panāktu,– Tēvs paskaidroja,– Jūs nāksiet līdzi. Ir vajadzīgs katrs, kurš spej noturēt ieroci.
– Un arī Lana un Elisa nāks ar mums,– Adrians piebilda,– Aleksim jāpaliek šeit un Alisone tad paliktu bez partnera. Kādam jāpaliek arī šeit, jāpalīdz aprūpēt cietušos.
– Jūs esat atjaunojuši rūnas?– Tēbs palūkojās uz jauniešiem,– Visiem ir ieroči? Sasodīts, jūs visi vēl esat bērni!
– Ne tādi vien iepriekš cīnījās,– Ērons ieminējās,– Kaut vai tā pati Ērla, piemēram. Viņai bija sešpadsmit, kad pievienojās tev.
– Līram ir četrpadsmit. Tavs dēls ir tikai drusku vecāks. Mēs sūtam karā bērnus,– Tēvs palūkojās uz feju.
– Viņi ir gatavi,– Ērons atteica. Dante juta, ko vīrietis vēlējās ar to teikt. Rūnas sūrstēja uz plaukstām. Zobens bija piestiprināts pie jostas, gatavs jebkurā brīdī tikt izmantots. Viņai bija trīs maģiski vairogi, viņa zināja septiņas dažādas dziedniecības burvestības un vēl vairāk uzbrukumam paredzētās. Viņa stingri palūkojās pretī, kad tēvs uzlūkoja viņu.
– Ja nekas nenotiek, mēs izejam pēc stundas,– Viņš visbeidzot paziņoja.