Četru Asiņu Mantiniece | ✔

43.

Nebija nekādu dažu dienu. Asa, spoža gaisma, kas spiedās cauri telts audeklam, un dobjš rībiens, kas neapklusa, pamodināja visus.
– Kas noticis?– Alisone pieķērās pie Alekša. Lana piespiedās Kajam, bet puisis izskatījās tik pat apjucis cik viņa pati.
– Nezinu. Danek?
– Gatavojaties!– Bija vienīgais, ko puisis pavēlēja.
Mia paķēra jaku. Dante arī, tad ielika kabatā auklu. No kurienes zem viņas sekas atradās aukla? Kas to lai zina. Aleksis uz brīdi nozuda un parādījās ar loku un bultu maku plecos. Lana aplika ap vidukli maksti ar diviem dunčiem. Trešo pameta Miai.
– Apbruņojaties!– Daneks nometa telts vidū saini ar zobeniem. Dante paķēra vienu,– Ejam laukā. Turieties kopā. Ja kaut kas notiek, izklīstiet. Nepazaudējiet partnerus.
Viņi devās laukā. Debesis bija pilnīgi melnas, bet apkārt zibinājās maģija. Skanēja kliedzieni, saucieni un pavēles, bet vārdus nevarēja saklausīt. Tie bija savējie vai svešie? Netālu kāda maģija trāpīja pa kādu telti un tā aizdegās. Uguns pārnesās uz blakus esošajām. Jauniešu bariņš strauji devās nometnes centra virzienā.
Elisa satvēra Dantes roku. Varēja just, kā otra meitene trīc. Savādi, bet Dante pati nejuta nekādu uztraukumu. Tagad nebija laika baidīties, viņiem bija jātiek līdz galam.
Tumsā vien pāris soļu attālumā kāds ierēcās. Gan Mia, gan Aleksis, kurš gāja aiz viņas, izveidoja vairogus, bet tas notika par vēlu. Akmens, atsities pret Mias vairogu, trāpīja Aleksim pa sānu un puisis zaudēja līdzsvaru.
– Aleksi!– Teju vienlaikus iekliadzās Lana un Alisone, abas metoties pie puiša.
– Nav laika!– Daneks pagrūda abas malā, piecēla Aleksi kājās un visi turpināja ceļu.
– Skrieniet!– Viņš uzsauca pārējiem mirklī, kad viņiem priekšā aizzibēja violets zibsnis. Dakens raidīja uguni virzienā, no kura bija nākusi maģija.
– Skrieniet!– Viņš atkārtoja, pagrūzdams uz priekšu Miu. Dante sekoja māsai, aiz rokas velkot līdzi Elisu. Pārējie sekoja. Elisa pacēla roku, veidojot feju vairogu ap viņām. Pret to kaut kas atsitās un meitenes teju nokrita.
Centrālā ēka dega. Mia saminstinājās un pagriezās pret māsu.
– Ko tagad?
– Tur!– Elisa parāva Danti. Viņas skrēja uz meža pusi.
Kāds vīrietis, viņas sagaidot, iegrūda Dantei rokās akmeni, kas mirdzēja viegli rozā, pilnībā neiederoties visā citā notiekošajā,– Paliec šeit, sargā robežu!
Viņš aizsteidzās kaut kur tajā virzienā, no kura meitenes bija atnākušas. Mia un Elisa atkāpās dziļāk mežā. Uzliesmoja kāda koka galotne, bet veikli raidīta maģija no meža dzīlēm to nodzēsa.
No tumsas iznira parējie, gan Daneks ar bālo Aleksi, gan Kors, Lana un visi citi.
– Dante, turi robežu!– Daneks uzsauca,– Nenāc šurp! Kaj, nāc palīgā!– Viņš apguldināja Aleksi uz zemes un sāka kaut ko haotiski darīt.
Akmens, ko Dantei rokās bija iegrūdis svešais vīrietis, sāka raustīties. Dante satvēra to ciešāk.
– Turi kvarcu!– Daneks uzsauca. Dante teju izlaida to no rokām, kad akmens iemirdzējās daudz spožāks. No tā uz augšu un abām pusēm gar meža malu aizšāvās gaiši stari, kas savienojās, veidojot virs meža kopolu un atstājot nometni ārpusē.
– Viņi ir atjaunojuši aizsarglauku,– Daneks atviegloti nopūtās,– Es ar Aleksi netikšu galā, vajag signāluguni!
Pirmais attapās Līrs un izšāva gaisā oranžu dzirksteļu lietu. Citviet varēja manīt arī zaļas, dzeltenas un sarkanas dzirksteles.
– Izšauj vēlreiz!– Daneks uzsauca,– Man vajag gaismu! Lana, Elisa, nāciet palīgā!
Līrs vēlreiz izšāva oranžās dzirsteles, Kajs aizdedzināja lāpu un Lana ar Elisu centās palzēt Aleksim ar elfu maģiju.
Kāds cauri brikšņiem lauzās pie viņiem. Kajs pacēla lāpu augstāk.
– Kas noticis?– Pie viņiem piesteidzās kāds vīrietis.
– Varētu būt lauztas ribas. Nevarēju viņu pārvietot tālāk,– Daneks paskaidroja.
– Sapratu. Meitenes, malā!– Vīreitis uzsauca un pietupās pie Alekša,– Puis, tu dzirdi?
Aleksis ievaidējās.
– Tev būs jāiet ar mani, neko darīt,– Viņš piecēla puisi un turēja viņu, tad uzlūkoja visus jauniešus,– Tu, ar lāpu, ej pa priekšu un rādi ceļu! Pārējie, nāciet ar mani.
– Dante, mēs paliekam pie kvarca!– Daneks uzsauca,– Jūs ejiet!
Puisis aizdedzināja citu zaru. Pārējie visi devās prom.
– Kur palika tas vīrietis, kurš man iedeva to akmeni?– Dante jautāja, cenšoties tumsā aiz auzsarglauka kaut ko saskatīt.
– Varbūt atgriezās šeit pie cita kvarca. Varbūt palika ārpusē,– Daneks paraustīja,– Šis ir karš, Dante. Nevar cerēt, ka mēs visi tiksim cauri sveikā.
– Tu domā, ka viņš ir miris?
– Viņš izskrēja laukā?
– Jā. Vispirms atdeva man akmeni.
– No rīta robežu nojauks. Tad skatīsies, cik daudzi nav paspējuši paglābties,– Daneks paraustīja plecus,– Man brīdi likās, ka Aleksi būtu jāatstāj ārpusē, ja gribu pats izglābties. Bet es esmu atbildīgs par jums visiem.
Dante pagriezās projām. Puisis apklusa.
– Kāpēc man jātur to... kvarcu?
– No kvarciem veido īslaicīgus aizsarglaukus. Tie darbojas, izmantojot dzīva ķermeņa siltuma enerģiju. Līdz rītam mums jānotur, tad to jauks nost.
– Un ja mūs no ārpuses jau gaidīs?
– Tur viss dega. Viņi tur nepaliks. Iedod, es paturēšu kvarcu.
Dante atdeva kristālisko akmeni Danekam un pati apsēdās zemē un atspiedās pret koku.
– Neaizmiedz!– Daneks uzsauca.