Četru Asiņu Mantiniece | ✔

33.

Dante nometa pidžamu un ķemmi uz gultas un ieskatījās spogulī. Tumšie mati bija izlaisti un krita pāri mugurai. Pelēkā kleita uz meitenes auguma izskatījās ļoti labi. Zilās acis joprojām raudzījās pretī mazliet apmulsušas; tieši tā Dante jutās. Viņa uzsmaidīja savam atspulgam. Asinssarkanās lūpas atsedza baltus, smailus ilkņus, izteiktākus nekā bija lielākajai daļai cilvēku.
Meitene pagriezās uz iešanu. Pārējie jau bija nomodā, un Dante nevēlējās nokavēt brokastis, kasjau tagad smaržoja pa visu māju.
Meitene nokāpa lejup pa trepēm un iegāja virtuvē. Tur pavērās teju idilliska aina - mamma pie plīts cepa vēl pēdējās pankūkas, bet tēts stāvēja viņai blakus un kaut ko stāstīja. Mia un kārtoja uz galda šķīvjus un galda piederumus, bet brālis un svešais puisis stēvēja pie loga un kaut ko sarunājās.
–Labrīt!– Dante uzsauca un no gatavo pankūku šķīvja paķēra vienu. Viņa dievināja plānās pankūkas.
Mamma, ar vienu roku turēdama pannu, ar otru parādīja labrīt zīmju valodā. Tas gan nebija pilnīgs žests, bet Dante saprata. Arī Mia pamāja ar roku māsas virzienā, it kā sasveicinoties. Abi puiši pamāja ar galvu.
–Un kur tad "Čau, tēti, man tevis pietrūka"?– Tēvs pasmaidīja meitenei.
–Čau!– Dante apskāva viņu. Lai gan meitene bija pieradusi, ka abi viņas vecāki ļoti bieži nebija mājās un jaunieši bija iemācījušās tikt galā pašas, vecāku klātbūtne tomēr bija ļoti jauka.
Tad tēvs atlaida meiteni un Dante atkāpās tālāk, noplēsdama pankūkas malu un iestūķēdama mutē.
Mamma uzlika pēdējo pankūku uz jau tā lielās kaudzes un iedeva šķīvi Dantei. Meitene devās nolikt to uz galda un izmantoja iespēju paķert vēl vienu. Arī Līrs, Dantes četrpadsmitgadīgais brālis, pastiepās pēc pankūkas.
Mamma sasita plaukstas un brālis atrāvās no pankūku šķīvja.
– Notizlojies,– Mia iespurdzās. Mamma pārmetoši palūkojās uz viņu un māsa apklusa, lai gan šķita, ka viņa grasās teikt vēl kaut ko.
Ar žestiem parādījusi, lai visi sēžas pie galda, mamma no ledusskapja vēl izvilka ievārījuma burciņu un vēl kaut ko, ko nolika uz galda.
– Labu apetīti,– Svešais puisis pasmaidīja.
– Tev arī,– Dante nomurmināja. Mamma kaut ko parādīja, un Mia pamāja ar galvu. Tad mamma palūkojās uz Danti.
– Piedod, es neredzēju, ko tu teici.
– Vai tu jau iepazinies ar Koru?– Mia atkārtoja mammas jautājumu.
– Nē,– Dante palūkojās uz puisi,– Es esmu Dante.
– Kors.
Dante nosarka par savu izgāšanos. Kāpēc izskatījās, ka tas puisis uz viņu blemza tik ļoti uzjautrināti? Meitene pievērsās pankūkai uz šķīvja. Viņa neskatīsies uz to puisi. Muļķīgas asaras spraucās laukā no acīm.
– Vai kāds no jums nevēlas kaut ko pateikt?– Tētis jautāja pēc krietna brīža.
– Ko tieši?– Līrs vēlējās zināt.
– Vai pēdējā laikā nav noticis nekas... neparasts?
– Vai Dantes staigāšana pa istabu katru nakti ir neparasti?– Mia vēlējās zināt.
– Vai pēkšņs ciemiņš nakts vidū ir kaut kas parasts?– Dante iejaucās, pirms kāds atbildēja uz māsas jautājumu.
Mamma pasmaidīja un palūkojās arī uz Līru. Jaunākais no bērniem tikai paraustīja plecus.
– Dante, paskaidrosi māsas teikto?
Dante palūkojās uz Miu, kura pasmīnēja, tad atbildēja,– Man rādās kaut kāds stulbs daudzsēriju sapnis.
Puisis, kurš sēdēja pretī Dantei, apspieda smieklus. Māsai tik labi neizdevās un viņa iespurdzās. Vecāki saskatījās, bet Līrs vien jokaini smaidīja.
– Par ko?– Tētis vēlējās zināt.
– Kaut kas pilnīgi ne pa tēmai,– Dante nogrozīja galvu,– Kaut kāds cilvēks, kurš iesprostots kaut kādā pagrabā. Šonakt vēl uzradās kaut kāds viens ar burvju rituāliem.
Šoreiz smējās ne tikai Mia, bet arī abi puiši. Vecāki joprojām šķita nopietni.
– Varbūt tu atceries, kā viņus sauca?
– Bija viens cilvēks, kurš ik pa brīdim uzradās, viņš, man liekas, dažas reizes pateica to vārdu,– Dante centās atcerēties,– Sākās ar a burtu.
– Alans vai Adrians?– Tētis jautāja.
– Jā, tā viņus sauc. Tas, kurš ir tajā vietā ieslodzīts, ir Adrians,– Dante atcerējās.
Vecāki saskatījās. Pēc brīža mamma piecēlās un izgāja no virtuves.
– Ja esat paēduši, novāciet traukus,– Tētia teica jauniešiem,– Laiks noskaidrot patiesību.
– Koa?– Mia pārjautāja, mazliet pieklusinājusi smieklus,– Kāpēc jūs šodien esat tik nenormāli?
– Es jums visu paskaidrošu,– Tētis apsolīja un piecēlās.
Dante paraustīja plecus un sāka savākt traukus. Kors, svešais puisis, palīdzēja.
– Par ko viņš vispār runāja?
– Nav ne jausmas,– Dante atteica,– Viņi parasti ir normālāki.
– Paklau, kas noticis jūsu mātei?
– Viņsi nekas nav noticis,– Līrs no virtuves otra gala atbildēja pirmais,– Viņa ir mēma.
– No kurienes tu pats esi uzradies?– Mia vēlējās zināt.
– Aidens teica, ka es esmu jūsu pusbrālis. Mana māte bija viņa iepriekšējā sieva vai kaut kā tā. Es īsti nezinu. Es dzīvoju pie viņas vecākiem, bet viņi mani necieš.
– Vecāki nemaz nav precējušies,– Līrs iebilda,– Tā kā oficiāli.
– Tētis nekad nav teicis, ka mums ir pusbrālis,– Mia paraustīja plecus.
Dante jutās nelabi. Kors bija viņas brālis, bet viņa vēl pirms pusstundas bija domājusi par skūpstīšanos ar viņu. Tas bija pretīgi, bet viņas prāts kā par spīti atkal uzbūra ainu ar puisi, kad viņš, ģērbies tikai džinsās, pārmetis pār plecu dvieli, iznāca laukā no vannasistabas.
Viņa saberzēja acis, cerībā, ka aina pazudīs, bet nekas nemainījās. Viņa sakoda zobus līdz pat riebīgi spalgajai skaņai, kas radās. Prāts spēlēja ar Danti nelāgus jokus. Un arī Kors, it kā zinādams, kas notiek meitenes prātā, palūkojās uz viņu ar smaidu pievilcīgajās lūpās.