Četru Asiņu Mantiniece | ✔

37.

Pārējie bija mainījušies. To Dante ievēroja, kad viņi vienā no teltīm vēlu vakarā gatavojās miegam. Dvīņi Lana un Aleksis klusi sarunājās savā starpā. Kajs bija vēl nerunīgāks kā parasti. Elisa sēdēja uz sava matracīša un skatījās telts sienā. Alisone bija centusies uzturēt sarunu, bet neveiksmīgi. Daneks vēl nebija atnācis. Dante cerēja, ka kaut kas mainīsies ar vecākā puiša parādīšanos.
Telts priekškars pavērās un reizē ar vēsa gaisa plūsmu ienāca arī Daneks.
– Sveiki!– Viņš uzsauca pārējiem un pagriezās, lai nostiprinātu auklas un naktī neviens neielauztos pie viņiem.
– Man ir jaunumi!– Viņš uzsauca, apsēstamies uz vienīgā brīvā matrača un nolikdams telts vidū uz zemes gaismakmeni, kas tajā pašā brīdi iemirdzējās blāvi dzeltens.
Pārējie šķita atdzīvojamies no sastinguma, visi skatieni pievērsās Danekam.
– Biju līdzi viņiem pārbaudīt aizsarglaukus. Nekas nav mainījies, tie var noturēties vēl krietnu laiku, ja vien mūsu draugi ārpusē neizdomās, kā tikt iekšā. Jebkurā gadījumā, pašlaik viņi no ārpuses cenšas sagraut ārējo aizsarglauku.
– Vai viņu ir daudz?– Lana vēlējās zināt. Šķita, ka viņai acīs iemirdzas tā dzirksts, kādu Dante atcerējās.
– Ne tik daudz, lai pretošanas kustība netiktu galā. Un daudziem ir bail no jauna kara uzsākšanas. Mēs nevaram aizmirst, ka iepriekšējais ilga trīsdesmit gadus, prasīja milzu upurus un beidzās galvenokārt Aidena un pretošanas kustības dēļ.
– Un šobrīd pretošanās kustība sastāv lielākoties no tiem pašiem ļaudīm, no kā toreiz?– Kors minēja.
– No visiem, kuri toreiz izdzīvoja un vēl divreiz vairāk citiem, kuri pievienojušies tagad,– Otrs puisis izlaboja,– Un mums ir atbalstītāji it visur. Iespēja, ka pretošanās kustība zaudēs, ir minimāla.
– Tā ir spiešana uz masu. Kvantitāte pār kvalitāti?– Kors aizrādīja.
– Ne gluži,– Daneks atteica,– Gan pie mums, gan otrā pusē visvairāk ir elfu. Tā principā ir ļoti miermīlīga cilts.
– Ja neņem vērā mūsu tēvu,– Aleksis palūkojās uz dvīņumāsu. Lana pavērsās projām.
– Nu, tas ir izņēmums. Bet elfi neatbalsta asinsizliešanu. Tāpēc pašlaik jau divas nedēļas tiek neveiksmīgi mēģināts kaut ko atrisināt diplomātiskā veidā un paralēli tam valda haoss starp pārējām ciltīm.
– Un cik ilgi tā turpināsies?– Dante vēlējās zināt.
– Ilgi vairs nē. Tādēļ jau jūs esat šeit. Tā kā Aidens ir ieradies, viņi plāno rīt sākt gatavoties karam.
– Mūs aizvāca no šejienes, lai būtu miers, bet palika tikai sliktāk,– Dante nomurmināja.
– Tas tik un tā būtu noticis,– Elisa atteica,– Ne jau jūs esat pie tā vainīgi.
– Domā?
– Tā būtu,– Meitene pamāja ar galvu.
Dante arī pamāja un pagriezās pret abiem vecākajiem puišiem. Pa kuru laiku nopietnā saruna bija pieklususi? Tagad Daneks skaidroja Miai kaut ko par fejām. Dante nopūtās un izlēma nemaz neklausīties. Viņai pietika ar to, ka viņa zināja, ka daļai feju zem apmetņiem slēpjas caurspīdīgi, gaisīgi spārni.
– Viss ir labi?– Elisa pajautāja.
– Protams. Es tikai esmu drusku nogurusi.
– Jā, rīt būs gara diena, labāk tiešām jāiet gulēt,– Daneks piekrita.
Dante viegli pamāja ar galvu. Pirms diennakts viņa dzīvoja normālu, parastu cilvēka dzīvo un nemaz nezināja, ka viņa pazīst visus šeit esošos, bet tagad viņa sēdēja vienā teltī ar viņiem, aizsarglauka ieskauti, un apsprieda karu, kas nenovēršami tuvojās.
Tas nebija gluži tas, ko viņa bija iepriekšējā vakarā, dodoties gulēt, gaidījusi.
Bet vai viņai bija citas iespējas?