Četru Asiņu Mantiniece | ✔

41.

Tikai tad, kad Dante satika visus trīs dumpinieku apmetnē esošos vilkačus, viņa saprata, kāpēc tēvs bija šaubījis par viņu spēju apmācīt jaunos. Sieviete, apmēram Dantes vecāku vienaudze, tramīgi uzlūkoja viņu, kad ieraudzīja. Viņas mazais dēlēns sēdēja klajuma malā, tā pat arī vecais vilkatis, kurš patiešām bija ļoti vecs. Viņiem blakus stāvēja grozs, pāris koka gabali un spainis ar ūdeni.
– Kā tevi sauc?– Sieviete visbeidzot jautāja, pienākdama tuvāk.
– Dante.
– Vai tu kaut ko jau proti?
– Nē,– Visā starp vilkačiem pavadītajā laikā viņai nebija iemācīts nekas.
– Nu labi,– Sieviete vēlreiz šaubīgi palūkojās,– Es esmu Ērla. Tavs tēvs uzticēja man tevu skolot.
Dante gaidīja, kas notiks tālāk.
– Pirmkārt, tev jāsaprot, ka būšana par vilkaci nav tikai pārvēršanās. Pirmais ir fiziskā izturība, kas, kā noprotu, tev jau ir uztrenēta,– Likās, ka viņa šo tekstu ir iemācījusies no galvas,– Otrais, ar ko mēs arī sāksim, ir rūnas. Pārvēršanās būs tikai pēc tam.
– Man jau ir kaut kāda feju rūna,– Dante parādīja mazliet pabalējušo vairoga zīmi, ko viņai jau pirms kāda laika bija uzzīmēis Līrs.
– Tev viņu drīz būs jāatjauno,– Vilkace pateica, uzmetusi tikai paviršu skatienu,– Tas ir feju un vampīru varogs. Mēs tagad blakus uzzīmēsim vilkaču vairogu.
– Vai ir arī elfu vairogs?– Dante vēlējās zināt, vērojot, kā sieviete ar sarkanīgu okeru viņai uz delnas uzvelk trīs paralēlas svītras un apli virs tiem.
– To tev jājautā kādam elfam. Tā, tagad skaties,– Sieviete pacēla labo roku un izstiepa trīs pirkstus, savācot atlikušo pirkstu un īkšķi dūrē,– Šādi iedarbina vilkaču vairogu. Tas pasargā no tā, no kā nevar pasargāt feju un vampīru vairogs – no uguns, zibens un visa cita, kas nav maģisks bet ar milzīgu enerģiju.
– Es ceru, ka jūs mani negrasaties dedzināt,– Dante nomurmināja.
– Uzrunā mani uz "tu", mēs esam ciltsmāsas,– Ērla aizrādīja,– Un, ja godīgi, tieši to es grasījos darīt.
Dante nopūtās.
Sieviete novietoja sev blakus ūdens spaini, veikli aizdedzināja kādu koka gabalu un sita Dantei. Meitene pašāva gaisā roku ar vairoga žestu, bet teju vai automātiski pirmais, kas sanāca, bija violetais elfu un vampīru vairogs. Koks atsitās pret to, bet uguns aizdedzināja vairogu. Dante iekliedzās, cenšoties izvairīties no uguns. Ērla uzlēja uz degošā gaisa ūdeni, kas tai pašā mirklī izkūpēju. Dante novāca vairogu, apturot arī uguni.
– Tu drusku sajauci. Mēģinām vēlreiz,– Ērla aizdedzināja nākamo koku un atvēzējās.
Šoreiz Dante iedarbināja pareizo vairogu, un uguns ar klusu šņācienu izgaisa bāli zeltainā miglā. Dante nolaida roku un apkārtne noskaidrojās.
– Neizstiep roku tālu no sevis, tad vairogs sanāks vairāk koncentrēts ap tevi,– Sieviete pamācīja un cirta ar nākamo degošo koku. Dante apturēja uguni. Tas sāka palikt interesanti.
– Šis nav viss. Vēl ir arī citas rūnas,– Ērla piebilda, liekot Dantei nopūsties.