Četru Asiņu Mantiniece | ✔

20.

Pie durvīm Dante saminstinājās. Telpā, kas viņu gaidīja aiz tām, neasociējās ne ar ko labu. Pirmajā reizē, kad viņa tur bija, mācību vietā sākās strīds starp tēti un to feju, bet pēc tam, dienu vēlāk, viņa šajā pašā telpā bija saņēmusi uzdevumu, kas bija prasījis vairāk nekā nedēļu laika. Bet šoreiz tā nebūs. Šoreiz viņa no turienes iznāks jau kā īsta vilkace.
Viņa pacēla roku, lai pieklauvētu, bet pārdomāja. Meitene norija siekalas, rīkle aiz satraukuma bija pavisam sausa, un tad beidzot atvēra durvis. Telpā esošie četri vīrieši palūkojās uz viņu.
– Deviņas dienas,– Adrians ieminējās, ieraugot priekšmetus Dantei rokās,– Iespaidīgs ātrums.
– Bez pārējiem, īpaši jau Daneka, man nekas nebūtu sanācis,– Dante atzina.
– Ne jau viņš to izdarīja, bet tu,– Dzirdēt šos vārdus no iepriekš tik atturīgā fejas šķita savādi. Vai viņš patiešām nupat noniecināja savu dēlu?
– Luisa teica, ka jūs visu šo laiku esat bijuši uz nepareizā ceļa, bet tu piepeši esi sapratusi visu,– Vilkacis Cespers teica,– Vai tā bija?
– Nu.. Laikam jau.
– Vai parādīsi savas cilts zīmi?– Vampīrs pieliecās tuvāk.
Dante pacēla pergamenta sloksni, ko joprojām rotāja asiņu krāsas zīme, kas, kā bija teicis Daneks, piederēja vilkačiem.
– Ciltsmāsa,– Cespers pasmaidīja,– Esi sveicināta, Andante!
– Andante ir vampīru vārds,– Elfs domīgi ierunājas,– Un tava māsa, vampīre, ir nosaukta vilkaču vārdā. Nedomāju, ka kāds bija gaidījis, ka notiks šādi.
– Turpretī Dante ir pat ļoti piemērots vārds vilkacei,– Cespers atteica.
– Zīme rāda vilkačus, bet paskaties uz pārējo!– Ērons uzmanīgi paņēma sveci. Feja šķita apjucis.
– Pakavā ir lapas nospiedums, elfu zīme,– Vampīrs aplūkoja vēso dzelzs gabalu.
– Un svece deg sarkana un zila,– Vampīrs piebilda,– Vampīru un feju krāsās.
Dante nopūtās. Vai tiešām nebija gana?
– Zīme ir galvenā,– Elfs atteica,– Un, ja Dante nonāks pie vilkačiem, viss būs līdzsvarā. Katrs no četriem būs savā ciltī. Katrai no ciltīm būs viens no viņiem.
– Tātad vilkace?
– Vilkace,– Cespers un Adrians abi reizē apstiprināja.
Dante pasmaidīja. Kaut kādā savādā veidā viņa jau no paša sākuma bija jutusi, ka nonāks tieši šeit, pie vilkačiem.
Bet kaut kāda klusa balstiņa prāta tālākajā nostūrī nemitējās iebilst, kā arī pie vilkačiem nav Dantes īstā vieta.

__

Sveiki, lasītāji!
Vēlējos mazliet sasveicināties ar jums. Rakstu šo 7. novembrī, kad ir pagājuši tieši nedēļa kopš NaNoWriMo (National Novel Writing Month) jeb vienkārši novembra sākuma, bet šī daļa noteikti būs publicēta vēlāk.
Esmu pati mazliet pārsteigta par šo daļu. Biju domājusi, ka Dantes piederība ciltij tiks uzzināta kaut kā iespaidīgāk, cīņā vai sadusmojoties, bet nē. Kaut kā jutu, ka šis ir īstais mirklis, kad viņai kļūt par vilkaci. Varētu teikt, ka esam nonākuši līdz šai maģiskajai vietai, kad jābeidzas vienai svarīgai nodaļai un jāsākas jaunai.
Savāda sajūta.