Četru Asiņu Mantiniece | ✔

22.

– Tu šodien esi tāda ļoti smaidīga,– Kors ievēroja, kad meitene viņam pievienojās pusdienu laikā. Mia un Līrs kaut kur kavējās,– Kas labs noticis?
– Es uzvarēju sacensību treniņā!– Viņa paziņoja,– Un nepazudu tajā mežā, kas arī ir sasniegums.
– Un kā tev vispār iet ar pārējo panākšanu?– Puisis jautāja,– Es pats joprojām māku tikai dažas elementārākās elfu burvestības.
– Viņi vairāk spiež uz fizisko sagatavošanu,– Dante atteica, ar skatienu pavadīdama netālu garām ejošo treneri Lū,– Bet, runājot par maģiju... Man liekas, ka viņiem ir bail no manis.
– Protams, viņi visi baidās no mums četriem,– Kors pasmaidīja,– Nevar būt, ka tu to tikai tagad ievēroji.
– Nu jā, bet... Es pirms pāris dienām pajautāju, vai man nebūtu jāmācās pārvērsties, ja jau visi vilkači to prot, un Lū un tā otra trenere tik dīvaini paskatījās uz mani... Luisa arī teica, lai es labāk nejautāju.
– Bet tik un tā, izskatās, ka tu esi iejutusies pie viņiem.
– Vilkači, man vismaz tā izskatās, ir tāda... vissaliedētākā, nezinu, vai tas ir pareizais vārds, cilts,– Dante domīgi atbildēja,– Bet varbūt tā ir tāpēc, ka vilkaču ir vismazāk.
Pie viņiem pienāca Mia. Māsa izskatījās ļoti mainījusies, kopš viņi ieradās šeit. Ne pēc izskata - māsa vienmēr bija bijusi diezgan bāla, ar tumšiem, īsiem matiem. Viņa bija mainījusies iekšēji - tajos dziļākajos līmeņos. Viņa nebija tikai sarkastiska jauniete ar asu mēli. Viņa bija vampīre, kura mācījās no labākajiem vampīriem.
Dante samiedza acis. Kaut kas traucēja saskatīt apkārtni. Kas tas bija? No kurienes nāca?
Acis atvērās teju pret pašas gribu, un Dante apbrīnā ieelsās. Viņa pirmo reizi redzēja visu tik skaidri! Nē, viņai bija laba redze, bet tagad šķita, ka viņai ir atvērusies vēl viena acs, kas redzēja to, ko abas pārējās neredzēja. Meitene vēroja visu caur prātu, un redzēja vairs ne ļaudis sev visapkārt, bet gaismas un krāsas.
Mia bija tumši, piesātināti asinssarkana, ar pāris viegliem zeltainiem krikumiem, kas caurvija viņas krāsu. Kors staroja zaļā krāsā, daudz blāvākā kā māsa. Puisis bija arī daudz raibāks par Miu - sūnu zaļo toni izraibināja dažādi citi zaļie toņi, arī zilgani, dzeltenīgi un sarkani toņi.
Dantei atmiņā pēkšņi atgriezās maza bērna balss, kas pa pusei skaitīja, pa pusei izdziedāja kādu pantiņu.

Fejas - radošas,
Zilganā dūmakā ietinušās!

Visi tie ļaudis, no kuriem nāca dūmakaini zila gaisma, bija fejas, un viņu šeit bija gana daudz. Dante juta, ka vairākas fejas ir pievērsušas uzmanību viņai.

Vilki - savrupi,
Acis kā dzelteni mēneši dzirkst!

Bet ne jau visiem vilkačiem bija dzeltenas acis! Krāsa, kas nāca no tiem nedaudzajiem Dantes ciltsbrāļiem un ciltsmāsām, jā, tā gan bija zeltaini dzeltena. Dante gan to sauktu par Saules, ne Mēness krāsu...

Vampīri - karotāji,
Sarkanas asinis no ilkņiem pil!

Jā, tā nudien bija patiesība. Un Mias sarkanā krāsa bija viena no spēcīgākajām un izteiktākajām šajā telpā.

Elfi - draugi,
No pļavu zāles apmetņus vij!

Elfu bija visvairāk. Visdažādāko toņu un koncentrācijas zaļā gaisma atradās visapkārt Dantei. Kādēļ vismaz daži no elfiem nevarētu būt vilkači, kaut vai tikai līdzsvara dēļ? Elfiem taču rūpēja līdzsvars!

Ciltis - četras,
Tās visapkārt mums atrast var!

Bet tā nemaz nebija! Dante redzēja un juta tik daudzas un dažādas krāsas un gaismas, katrs bija īpašs, katrs bija atšķirīgs! Tur tālāk sēdēja tētis un Lilija. Viņš - savijušies sarkanās un zaļās gaismas pavedieni, viņa - neizšķirams zilās un dzeltenās krāsas mudžeklis. Vai viņi jau neveidoja divas jaunas ciltis?
Un vai Dante pati tiešām bija vilkace? Viņā no vilkiem bija tik pat, cik no pārējām ciltīm. Tas par ar Miu, Koru un Līru - vai viņi četri nebija kāda jauna, atšķirīga cilts?

Dantei tuvojās kāda feja. Zilganā gaisma bija tīra, izteikta. No fejas āca spilgts gaismas uzliesmojums un Dante aizžmiedza acis. Kad viņa tās atvēra, visapkārt bija tumsa.
– Ko tu redzēji?– Pazīstama balss jautāja. Tas bija Kajs, tas jaunākais feju puisis.
– Šobrīd - neko!– Dante atteica.
– Šis bija pirmais, kas man ienāca prātā,– Puisis paskaidroja,– Ko tu redzēji pirms tam?
– Ļoti daudz krāsas,– Kā lai paskaidro, ko viņa bija redzējusi.
– Feju maģija,– Viņa dzirdēja Kaja brāli Daneku.
– Ko?– Dante pārjautāja. Viņa bija vilkace, ne feja.
– Es neko neteicu,– Kajs atteica,– Nāc līdzi!
Viņš palīdzēja Dantei piecelties.
– Tavs brālis teica,– Meitene iebilda.
– Tu tagad arī domas sāc noklausīties?
– Ko?!
– Tieši tā, tu noklausies domas. Un izskatās, ka tu vari arī sazināties. Tā ir feju maģija, tas ir tas, ko izmanto tava māte, bet tev tas nav jāprot!
– Mana māte? Feju maģija..? Paga, ko?
– Lilija to prot, jo ir daļēji feja. Jūs četri tāpēc jau tikāt sadalīti pa ciltīm - lai nesāktu darīt sazin ko, ko tu pašlaik dari.
– Es neko nedaru!– Dante iebilda, un juta, ka tiek izvesta laukā gaitenī.
– Nē, tu tikai sāc dzirdēt svešas sarunas, kas vispār tev nebūtu jādzird,– Likās, ka puisis ir izvests no pacietības,– Un tu izmanto feju maģiju. Paklau, kas tu vispār esi?!
Dante juta, ka viņu strauji apstādina. Kas, sasodīts, notika? Viņa neko no tā visa nebija darījusi speciāli, kāpēc viņš viņai tagad piesējās?
– Nomierinies, Kaj!– Tur jau nāca glābējs, Daneks. Dante cerēja, ka viņš būs sakarīgāks par savu brāli, un atdos viņai redzi.
– Dante, kas notika?– Puisis jautāja. Pēc soļu skaņas viņa sprieda, ka viņš nenāk viens,– Es pasaucu tēti, viņš nāk, bet es dzirdēju, ka šeit iesaistīs arī cilšu padomi. Ko tu izdarīji?
– Es nezinu!– Viņa centās apturēt asaras, bet tas neizdevās. Meitene sāka šņukstēt,– Kajs kaut ko teica par feju maģiju, bet ma-man nav ne j-jausmas, kas tas b-ija!
Viņa centās vēl paskaidrot, ka viss ir viens milzu pārpratums, bet izlauzās tikai nesakarīgi šņuksti.