Četru Asiņu Mantiniece | ✔

45.

Lija lietus. Viņi bija saspiedušies kopā, noslēpušies aiz kokiem un gaidīja pavēli doties uz priekšu.
Dante pašķielēja uz Elisu. Draudzene bija pārbijusies, un Dante to juta arī caur maģisko saikni, kas viņas vienoja. Tikmēr Daneks un Kajs likās mierīgi. Citu šeit nebija. Viņiem bija jāuzbrūk no visām pusēm vienlaikus.
Iesmeldzās plauksta un Dante zināja, ka jādodas uz priekšu. Viņa sagatavoja vairogu un skrēja uz priekšu, noliekusies tik zemu, cik vien spēja. Elisa sekoja. Abi puiši bija viņām blakus. Kaut kur kreisajā pusē čabēja krūmi. Tie bija viņu biedri, kas arī devās uzbrukumā.
Jauniešu darāmais bija izrunāts simtiem reižu. Jātiek iekšā pretinieku apmetnē. Jāielavās un jāatrod kaut kādu senu grāmatu. Jātinās prom, atstājot pārējo darbu visiem citiem.
Ieraugot augsto, necaurredzamo vīteņaugu sienu, kas stiepās apkārt pretinieku apmetnei, Dante sāka šaubīties.
– Nolādētie elfi!– Daneks nošņācās un pielaida augiem uguni. Dante sekoja viņa paraugam. Kors izvilka zobenu un cirta pa augiem.
– Var tikt cauri!– Elisa iesaucās un viņi metās cauri sienai.
Otrā pusē viņus sagaidīja teltis, starp kurām haotiski skraidīja ļaudis. Redzēja arī uzbrucējus, kuri dzina visus tālāk, atbrīvojot ceļu jauniešiem. Dante pamanīja Miu un Lanu, kuras mo kādas telts aizsega māja viņiem. Daneks pieliecās, pacēla vairogu un sāka skriet.
– Tā telts ir īstā!– Mia nomurmināja, norādot uz izturīgāko no celtnēm, kas atradās aptuveni simts metrus no viņiem.
– Ejam!– Lana pavilka Miu.
– Nē!– Daneks sauca pakaļ, bet meitenes jau bija aizskrējušas.
– Idiotes,– Viņš nošņācās un pieliecies sekoja meitenēm, apstājoties jau aiz nākamās telts, jo gar to aizšāvās kaut kas, kas piezemējās pāris metrus tālāk un sāka degt.
– Skriešus!– Viņš uzsauca un viņi skrēja tur, kur Mia un Lana jau bija nozudušas.
No lielākās telts atskanēja panisks Mias kliedziens. Dante aizmirsa par piesardzību un metās iekšā, uzburdama vairogu. Tikai tas viņu paglāba no zobena, ar ko viņai kāds cirta.
Miu neredzēja. Dante izrāva savu zobenu un sita pretī uzbrucējam. Tas centās dedzināt. Dante uzbūra vilkaču vairogu, izvairījās no uguns un grūda svešinieku pret sienu. Telts koka konstrukcijas neizturēja un tā sagāzās viņiem abiem virsū. Vairogs izjuka. Dante to saprata mirklī, kad sajuta ap kaklu pirkstus, kas cenšas viņu žņaugt. Meitene koda svešiniekam rokā, centās izlocīties no tvēriena un iespēra viņam. Vīrietis palaida meiteni, viņa pielēca kājās un izpiņķerējās no sabrukušās telts puses, lai dotos iekšā vēl veselajā daļā.
Elisa nekustīgi mētājās uz zemes. Mia un Daneks cīnījās ar kādu. Māsa kaut ko kliedza. Dante sajuta sev aiz muguras uz strauji griezās, atkal radot vairogu. Burvestība, kas bija tēmēta viņai, aizslīdēja gar vairogu, atsitot meiteni vairākus soļus tālāk, un triecās tālāk pret Daneku. Puisis aizstreipuļoja līdz sienai un krita cauri tai, sagāžot atlikušo telti. Kaut kur kaut ko iesaucās Kors.
– Dante!– Mia kliedza, histēriski purinot audumu, kurā abas bija sapinušās.
Dante haotiski vicināja zobenu, plēsdama audumu, un juta, kā trāpa vienam no vīriešiem, kuri bija bijuši šeit. Viņš ievaidējās.
– Palīdzi!– Mia iesaucās kaut kur pavisam tuvu, bet Dante nevarēja tikt viņai klāt.
Dante bailēs pastiepa roku māsas virzienā, uz labu laimi šaujot kaut kādu burvestību, vienu no tām visām, kas viņai haotiski maisījās pa galvu. Mia spalgi iekliedzās. Dante bija trāpījusi viņai!
Audums sakustējās, tas bija viens no vīriešiem. Dante raidīja burvestību viņa virzienā un vīrietis nokrita. Dante izkārpījas no telts paliekām un ielīda zem tām, lai izvilktu laukā Miu, Daneku un Elisu. Kur bija Kors un Lana? Brāli Dante vismaz bija dzirdējusi, bet kas noticis ar Lanu?
Otra meitene un Mia atradās teltī, viņas centās pamodināt Daneku. No kaut kurienes parādījās arī Kors.
– Es dabūju to grāmatu,– Viņš paziņoja. Lanas acīs iezibējās bailes.
– Paīdziet man izdabūt laukā Daneku un Elisu!
Puisis bija pie samaņas un, dzirdot Koru, centās pieslieties kājās. Dante palīdzēja viņam piecelties. Kors iznesa laukā Elisu.
Dante izlīda laukā tieši aiz brāļa un šausmās un pārsteigumā viņai aizsitās elpa. Pretinieku nometne, kurā viņi bija iebrukuši, dažu minūšu laikā bija pārvērstusies par gruvešu un kūpošu audumu kaudzi, ko bija pilnībā ieņēmuši dumpinieki. Jau tika veidots jauns aizsarglauks. Vīteņaugu siena bija nozudusi.
– Mums jāiet!– Daneks paziņoja un palūkojās uz Koru,– Tā grāmata ir pie tevis?
– Jā.
– Tad ejam ātrāk!– Viņš paātrināja soli. Vajadzēja drīzāk atgriezties viņu nometnē. Turp devās arī citi viņu biedri ar ievainotajiem. Pārējie palika ieņemtajā pretinieku nometnē, veidoja robežas.