Četru Asiņu Mantiniece | ✔

1.

Pa pavērto aizkaru spraugu guļamistabā iespraucās austošās saules stars. Meitene miegā sarauca pieri un aizsedza acis ar plaukstu. Bet miegs jau bija iztraucēts un drīz viņa pieslējās gultā sēdus un centās apspiest žāvas.
"Labrīt, Dante!" No istabas otras puses atskanēja vecākās māsas balss.
"Čau, Mia!" Meitene atsaucās.
Abas māsas bija līdzīgas teju kā divas ūdens lāses. Abām bija zilas acis, gaiša āda, tumši mati un līdzīgi sejas vaibsti. Vienīgā atšķirība - vecākajai māsai Miai bija īsi apgriezti mati, kas spurojās mazliet zem ausīm, bet viņas gadu jaunākajai māsai Dantei tumšie mati bija taisni un sniedzās līdz pleciem.
"Tētis kaut kur aizbrauca." Mia teica. Tikai tad Dante ievēroja, ka vecākā māsa uz gultas ir sametusi savas mantas, loka drēbes un kaut ko krāmē mugursomā.
"Kur tu brauksi?" Meitene jautāja.
"Tētis teica, lai mēs abas sakrāmējamies." Mia paskaidroja. "Viņš savu somu jau salika."
Dante pamāja ar galvu. Cik vien ilgi viņa sevi atcerējās, tētis vienmēr bija abām māsām piekodinājis, ka viņām var būt tikai tik daudz mantu, lai tas viss salīstu vienā mugursomā. Viņi bieži pārvācās, no viena īrēta dzīvoklīša uz citu. Meitenes nekad nebija mācījušās normālā skolā - viņas mācīja tētis, un abu meiteņu izglītībā, šķiet, bija vairākas palielas atšķirības no tā, ko citi jaunieši mācījās skolās.
Mia bija pārliecināta, ka tēti kāds vajā, tāpēc viņiem tik bieži jāmaina dzīvesvietu. Dante domāja, ka viņa ar māsu oficiāli nemaz neeksistēja, ja jau neviens ne reizi nebija pārliecinājies, ka viņu izglītības līmenis atbilst vienaudžiem. Abas māsas uzskatīja, ka tētis no viņām kaut ko slēpj. Un vēlāk viņas uzzinās, ka tas viss ir taisnība...
Bet tagad Dante nopūtās, izlīda no gultas un aizgāja līdz abu meiteņu kopīgajai kumodei blakus durvīm. Tai bija divas lielākas un divas mazākas atvilktnes. Katrai meitenei piederēja viena lielā un viena mazā atvilktne.
Dante izņēma no kumodes savas drēbes un visu pārējo un sameta uz gultas.
"Kā tu domā, uz kurieni mēs brauksim šoreiz?" Dante jautāja, paņemot pelēku kleitiņu un ķemmi.
"Nezinu." Mia atteica. "Tētis likās kaut kāds jocīgs. Ne tāds kā parasti, kad mēs pārvācamies."
Dante pamāja ar galvu. "Labā vai sliktā nozīmē?" Viņa pajautāja. Meitene zināja, kāds viņu tētis bija tad, kad viņiem bija atkal jāpārvācas. Tāds kā noguris no dzīves, apātisks, it kā pakļaujoties milzu spiedienam.
"Es nezinu..." Māsa saminstinājās. "Man liekas, ka labā nozīmē - viņš izskatījās tāds kā jaunāks un apņēmības pilns."
Dante ieinteresēti pielieca galvu. Tas bija kas jauns. Bet māsa neko vairs neteica, tādēļ meitene devās uz vannasistabu izķemmēt matus un uzvilkt pelēko kleitu. Tieši tāda pati bija mugurā māsai. Virs kleitas gan Dantei, gan Miai karājās aukliņā iesieti caurspīdīgi kristāli. Vecākajai māsai tas bija vairāk ar dzeltenu nokrāsu, bet Dantei - viegli sarkanīgs.
Tad Dante atgriezās istabā un nosvieda gan pidžamu, gan ķemmi uz gultas. Bija jāsakrāmē somu, ko viņa arī bija izvilkusi no kumodes.
Dante vairs neatcerējās, cik reižu viņa to bija darījusi, bet tas notika bieži. Šķita, ka viņa varētu sakrāmēt somu par ar aizvērtām acīm.
Prātā atausa aina, kā astoņus gadus veca Dante sēž uz gultas malas ar sakrāmētu mugursomu klēpī un raud. Meitene sarauca pieri, cenšoties atcerēties, kas šīs par atmiņām, bet nespēja.
Viņa nopūtās un paņēma no gultas džinsus, lai tos sarullētu un ieliktu somā. Tas pats tika izdarīts arī vēl vienām biksēm. Tad somā ieceļoja arī šorti, svārki un daži krekliņi, viss saritināts. Tad meitene ielika tajā pašā somas pirmajā kabatā arī apakšveļu, vairākus pārus zeķu un pidžamu.
Otrajā somas kabatā nonāca jaka, kedas, neliels maciņš ar zobu birsti, ķemmi un tamlīdzīgām lietām.
Dante nolika somu un nedroši palūkojās apkārt. Viņa bija paspējusi pieķerties šim dzīvoklītim.
Meitene nopūtās - viņa vēlējās kaut ko tādu, kas bija daudziem normāliem viņas vienaudžiem. Mājdzīvnieku. Puķupodu ar orhideju, Ziemassvētku kaktusu vai kaut ko tamlīdzīgu uz palodzes. Grāmatu plauktu. Sienas kalendāru. Bērnības fotogrāfijas pie sienas. Galda spēles. Sīkus nieciņus ar sentimentālu vērtību. Spilvenu.
Meitene paķēra no gultas spilvenu, apsēdās uz gultas malas, tā, ka gulta iečīkstējās, un apskāva spilvenu. Pat tas nebija viņas, bet bija atradies īrētajā dzīvoklī jau tad, kad viņi ievācās.
"Zini..." Dante ierunājās un palūkojās uz māsu. "Es gribu spilvenu. Tādu, kas ir tikai mans. Un vispār... Es gribu, lai tētis beidzot būtu normāls un mēs varētu iet skolā un beigtu nemitīgi pārvākties."
Mia tikai nopūtās un ielika somā pēdējās lietas. Māsas mugursoma bija ietilpīgāka, tāpēc abu meiteņu kopīgās mantas bija pie vecākās no māsām.
Dzīvokļa ārdurvis atvērās. Dante ciešāk apskāva spilvenu un tad nolika to atpakaļ uz gultas.
"Meitenes, jūs esat gatavas?" Tētis uzsauca.
"Jā!" Mia atsaucās. Meitenes piecēlās, uzmeta plecos mugursomas un devās laukā no istabas.
"Ejam?" Tētis jautāja. Abas meitenes piekrītoši pamāja ar galvām.
Viņi bija tik ļoti līdzīgi... Abas meitenes izskatījās gluži kā dvīnes, atšķīrās matu garums. Pat ģērbušās viņas bija vienādi - tumši pelēkās kleitās ar zeltainiem, sūnzaļiem, debesziliem un asinssarkaniem rakstiem kleitu apakšmalās, pie apklaklēm un jostas daļā. Tētis bija ģērbies gaišāk pelēkā uzvalkā ar līdzīgiem sarkaniem un zaļiem rakstiem abu piedurkņu galos un uz kabatām. Arī tētim ap kaklu bija ķēdīte ar kristālu.
Dante vēl pēdējo reizi atskatījās atpakaļ, tad pagriezās un devās pakaļ tētim un māsai, vienīgajai ģimenei, ko viņa pazina.