Četru Asiņu Mantiniece | ✔

25.

– Andante ir ieradusies,– Ērons paziņoja, vedot meiteni pie pusapaļā akmens galda, aiz kura jau gaidīja četru cilšu padome. Elfs, feja, vampīre. Un Luisa, kura šķita tik pat apjukusi, cik Dante pati. Otrs vilkacis devās pie meitenes un klusi kaut ko teica. Jaunais vīrietis palika stāvēt aiz māsīcas.
–Nostājies!– Elfs Alans pamāja uz vietu galda priekšā. Dante nostājās ar muguru pret zālē esošajiem skatītājiem. Šoreiz to bija krietni mazāk nekā pirmoreiz, kad Dante šeit atradās. Starp viņiem atradās arī Daneks, Kajs un dvīņi.
– Vai tu zini, par ko esi apsūdzēta?– Viņš palūkojās uz Danti.
– Feju maģijas izmantošana..?– Viņa minēja. Nekas cits kā vien pirmīt notikušais nenāca prātā.
– Feju maģijas izmantošana, neiekļaušanās ciltī, cilšu ieražu neievērošana,– Feja Lorēna papildināja,– Lai gan maģija tev izdevās diezgan iespaidīgi,– Viņa pasmaidīja, bet tas šķita sarkastiski.
Dante nopūtās. Ja iepriekš tā bija bijusi tiesa, kas notiks tagad?
– Adrian, kāds ir sods par to visu?– Elfs palūkojās uz savu brāli, kurš stāvēja mazliet nomaļus, kopā ar vampīru.
– Minimālais - īslaicīga izraidīšana no cilts. Maksimālais - maģijas atņemšana uz mūžu un izraidīšana no cilts.
– Vai tu saproti pret sevi vērstās apsūdzības?– Alans palūkojās uz Danti. Šī sāka līdzināties īstai tiesai.
– Ne pārāk.
– Paskaidro!
– Feju maģija... Tas bija netīšām, es nezinu, kā un kāpēc es to izdarīju. Es nezinu, kādā veidā es esmu neiekļāvusies ciltī. Un cilšu ieražas... Jūs nevarat mani vainot tajā, ka es neievēroju kaut ko, ko nekad neesmu zinājusi!
Krietnu brīdi valdīja nosacīts klusums. Dante un cilšu pārstāvji klusēja, kamēr tālāk zālē esošie čukstus apspriedās. Klusās sarunas atbalsojās pa visu telpu.
– Tavas atbildes tikai pierāda to, ka tu apdraudi mūs visus,– Elfs nopūtās,– Mums nav ne jausmas, ko ar tevi darīt.
Dante palūkojās apkārt. Starp aiz muguras sēdošajiem ļaudīm viņa ievēroja arī tēti un Miu, bet netālu arī Liliju. Viņa iedrošinoši pasmaidīja. Dantei šķita, ka notiks kaut kas negaidīts, bet tā vietā ausīs turpināja dunēt klusums.
– Ierosinu sasaukt cilšu sapulci un lemt, ko ar viņu iesākt, tajā!– Dante neredzēja, kurš to teica.
– Piekrītu,– Elfs atbildēja gandrīz nekavējoties atbildēja,– Sapulce notiks rīt vienpadsmitos dienā, tajā obligāti jāierodas visiem šeit esošajiem cilšu pārstāvjiem. Andante, tu nevarēsi piedalīties.
Dante pamāja ar galvu.

***

– Kad viņi beidzot liks tevi mierā?– Mia vēlējās zināt, kad četri jaunieši beidzot bija atgriezušies viņu dzīvoklīša dzīvojamajā istabā.
– Tas bija retorisks jautājums?– Kors minēja, pētot plauktu saturu.
– Kā lai es to zinu?– Dante atbildēja abiem uzreiz.
– Kā tev varēja sanākt feju maģija?– Atšķirībā no vecākās māsas, Līrs bija noskaņojies pavisam citādi,– Es jau veselu mūžību mācos, un man nekas nesanāk!
– Mani vairāk uztrauc, kas notiks rītdien tajā sapulcē,– Dante atzina,– Jūs tur drīksat piedalīties, ja?
– Mēs piederam pie ciltīm.
– Es it kā arī, bet, kā izrādās, tas neko nenozīmē.
– Gan jau rīt viss būs labi.
– Labi?!– Mia palūkojās uz puišiem kā uz jukušiem,– Vai tad jūs nedzirdējāt? Minimālais sods ir izmešana no ciltīm!
– Bet es jau tik un tā baigi pie ciltīm nepiederu,– Dante prātoja,– Tikai kur viņi mani liks, ja izmetīs?
– Puff,– Mia ar rokas žestu atdarināja pistoli, kas izšauj pie Dantes deniņiem.
– Domā?
– Viņiem bail no tevis.
– Viņiem bail no mums visiem,– Kors izlaboja.
– Vienalga,– Dante piecēlās kājās un devās savas un māsas guļamistabas virzienā. Viņa vairs negribēja šo visu dzirdēt. Kas būs, tas būs. Tomēr šāda domāšana nenomierināja meiteni.