Četru Asiņu Mantiniece | ✔

50.

Bija nakts. Visi jau gulēja, izņemot tos dažus, kuri bija palikuši nomodā, lai apsargātu nometni.
Viens no viņiem, jauns vampīru vīrietis, sadzirdēja kādu skaņu un izvilka kaula svilpīti un pielika, lai brīdinātu pārējos, ja kaut kas notiek.
No krūmiem viņa virzienā izšāvās nazis un trāpīja vīrietim starp ribām. Viņš krita, bet svilpe, radījusi īsu, pūces kliedzienam līdzīgu skaņu, nokrita viņam blakus. Vīrietis sarāvās čokurā un ievaidējās. Cauri prātam izskrēja viss, ko viņš bija mācījies par anatomiju. Ja nazis bija trāpījis plaušās, viņu gaidīja ilga, mokpilna nāve.
Vīrietis zaudēja samaņu tai pašā mirklī, kad kaut kur tālāk atskanēja citas pūces kliedziens.

Putni uzmodināja Danti. Arī Aleksis sēdēja nomodā, apjukuma pilns. Laukā kāds iekliedzās, un tad bija skaidrs, ka kaut kas nav labi. Cauri telts audeklam varēja redzēt, kā otrā apmetnes galā kaut kas uzliesmo.
– Kas viņiem ir ar to dedzināšanu?– Viņa nošņācās un sapurināja tuvākos gulētājus,– Ejam!
Šī nebija pirmā reize, un likās, ka valda daudz mazāks haoss. Viņi pieliekušies un pusskriešus sekoja pārējiem, kuri devās meža virzienā.
– Kristāli!– Dante dzirdēja tēta balsi.
Jaunieši metās iekšā lielajā nojumē pēc tiem. Lai gan lielu daļu bija paņēmuši citi, trīs bija palikuši. Divus Dante atdeva Miai un Aleksim, trešo paturēja pati.
Sasniedzot mežmalu, lielākā daļa devās tālāk, bet Dante palika. Arī abi pārējie apstājās katrs dažu metru attālumā. Viss notika tā, kā iepriekš bija mācīts. Kristāli viens pēc otra iemirdzējās un savienojās kā tīklā, veidojot aizsarglauku. Dante ielaida vēl pēdējos nācējus, tad palika stāvēt un gaidīt rītu.
No ārpuses tuvojās vēl kāds. Brīdi šaubījusies, Dante izstiepa roku un palīdzēja ienākt.
– Tēt?
– Paliku šī dēļ,– Viņš pacēla seno grāmatu, kas bija sagādājusi tik daudz problēmu.
– Tu izskaties drusku apsvilis,– Dante apspieda smaidu, bet tēvs tikai atmeta ar roku.
– Kas būs tālāk?– Viņa vēlējās zināt.
– Uzbruksim pretī.
– Mēs esam tik maz,– Meitene iebilda.
– Mēs nevaram apstāties,– Viņš ar tumšajām acīm palūkojās uz meitu,– Ne jau tagad.
Kaut kas iečaukstējās. Dante satrūkās un palūkojās uz skaņas pusi, bet neko citu kā vienīgi vēju tumšajos krūmu siluetos viņa nemanīja. Otrpus aizsarglauka sienai joprojām dega, likās, ka uguns paliek spēcīgāka. Cauri spiedās spakšķēšana un šņākšana, varēja redzēt, kā krīt kāds degošs koks, bet viss pārējais bija miglains.
– Ar vairogu nekas nevar notikt?– Dante klusi jautāja.
– Nevajadzētu. Bet, nu... Es nezinu, cik ļoti Ērona maģijai var uzticēties.
– Tu paliki, lai savāktu to grāmatu,– Meitene atgādināja.
– Mums to vajadzēs,– Tētis paraustīja plecus,– Kaut vai tāpēc, ka nevaram pieļaut, ka tā nokļūst pie Alana.
Dante pamāja ar galvu.
– Tēt?
– Jā?
– Kāpēc šis vispār ir vajadzīgs? Priekš kam?
– Lai tādi kā mēs varētu dzīvot.
– Mūs uzskata par bīstamiem.
– Jūs četri... trīs arī esat bīstami. Jo Alans nemaz nedeva man un Lilijai iespēju jūs mācīt. Viņš tikai pateica "Pagaidīsim kādus gadus desmit, paskatīsimies, kā būs tad". Un, zini, arī šī pēdējā reize, kad mūs izraidīja,tā nebija tava vaina. Pat tad, ja nebūtu tas atgadījums ar feju maģiju, viņš būtu atradis kaut ko, par ko iebilst.
Dante atkal tikai pamāja ar galvu. Viņa joprojām nesaprata tik daudz, bet nebija vērts jautāt.