Četru Asiņu Mantiniece | ✔

13.

Pārējos Dante sastapa pusdienlaikā. Šodien ļaužu bija vairāk nekā iepriekšējā dienā, bet, par laimi, Mia un abi puiši bija aizņēmuši nomaļu galdiņu un citi no viņiem turējās pa gabalu.
Dante nebija izsalkusi, drīzāk jau viņu māca viegls nelabums, bet meitene tomēr paņēma šķīvi un uzlika uz tā vārītus graudus un koši zaļu mērci, tad, brīdi vilcinājusies, paņēma arī oranži rozīgu augli.
Viņa klusēdama devās pie galdiņa, nolika šķīvi. Kors mazliet pabīdījās, lai visiem pietiktu vietas un Dante pateicīgi palūkojās uz viņu.
- Kā gāja?- Puisis aplūkojās.
- Tas ir stulbi,- Meitene nopūtās, negribīgi lūkodamās uz šķīvi.
- Bija tik slikti?
- Viens no viņiem nosauca mani par izdzimteni, tētis izdomāja kritizēt šejienes valdību, Lilija gandrīz sakāvās ar to feju veci,- Dante palūkojās uz pārējiem un izspieda smaidu,- Bet labāk pastāstiet, kā gāja jums!
- Es esmu vienā apmācības grupā ar veselu baru sīko. Pirmā nodarbība bija lidošana. Man nav spārnu,- Līrs uz brīdi pieklusa,- Bet, tiesa, neviens nevienu necentās novākt.
- Mani tā vampīre, Karla, ar dažiem viņas draugiem pasauca medībās,- Mia novaikstījās,- Jūs negribat zināt, kā tas izskatās.
- Es esmu piedalījusies medībās,- Dante atcerējās vienu no daudzajiem atmiņu fragmentiem,- Bija jautri.
- Pretīgi,- Mia iebilda.
- Jūs vēl neesat dzirdējušas, kā es šodien izklaidējos,- Kors viegli pasmaidīja.
- Tas jau izklausās jautri,- Mia palūkojās uz puisi.
- Bija arī. Man iedeva kaut kādu palīglietu, ko izmanto trīsgadīgi bērni, lai sakoncentrētu savu spēku. Un tik un tā man nesanāca nekas, pat kāds sasodīts sīkums, kamēr visi pārējie man visapkārt darīja tādas iespaidīgas lietas,- Puisis apklusa un viņa smīns liecināja, ka labākais ir tikai priekšā.
- Un tālāk?
- Es netīšām uzlaidu gaisā daļu no rietumu spārna.
Līrs pasmaidīja. Dante atkal ievēroja, cik abi puiši bija līdzīgi, viņi pat smējās vienādi.
– Kādā veidā?
– Nav ne jausmas,– Kors noliedzoši papurināja galvu. Nu Dante jutās labāk. Arī pārējiem negāja viegli, bet, kamēr viņi turēsies kopā, gan viss būs labi.
– Adrians, ziniet - viens no tiem elfiem,- teica, ka rīt mēģināsim vēlreiz,– Meitene teica vairāk sev nekā pārējiem,– Jo šodiena bija reāla izgāšanās, bet kaut kā taču viņiem jāuzzina, kurā ciltī mani likt.
– Kuru tu izvēlētos? Tas ir, ja varētu izvēlēties.
– Nezinu,– Viņa daudz bija par to domājusi, bet līdz gaļa lēmumam nebija nonākusi,– Es esmu uzaugusi pie vampīriem, bet... Vilkači šķiet tādi kā saprotošāki. Un elfi. Fejas droši vien mani ienīst. Es tiešām nezinu.
– Fejas ir viltīgas,– Līrs noteica tā, it kā atkārtotu kāda cita teiktos vārdus,– Tās centīsies mūs iegāzt, bet, ja tām neizdosies, tās mūs cienīs.
– Kā tad!– Dante vēl atcerējās fejas naida pilnās acis, kad viņš palūkojās uz meiteni.
– Gan jau rīt būs labāk un tu jau drīz piederēsi pie kādas no ciltīm!– Kors pasmaidīja un centās mierināt.
Dante tikai nogrozīja galvu un nopūtās. Koram jau bija viegli teikt. Viņam piedāvāja un viņš izvēlējās savu cilti. Kāpēc tieši Dante bija tā, kurai bija jāatšķiras no pārējiem?