Četru Asiņu Mantiniece | ✔

36.

Dante sagriezās vēders un viņa saliecās, to saķerot. Sagriezās galva. Viņai virsū uzgrūdās Kors, tādas pašas nelabuma lēkmes mākts, un Dante kā pasargājoties pieķērās pie kristāla, kas viņai karājās ap kaklu. Palika labāk. Meitene ieelpoja un iztaisnojās, turpinot turēt kristālu. Māsa un brāļi arī bija atklājuši, ko darīt, bet vecāki, šķiet, notikušajam bija jau gatavi.
Pāris metru attālumā no viņiem stāvēja bariņš ļaužu. Dažus Dante pazina, vēl daļa seju šķita kaur kur redzētas, bet bija arī pilnīgi svešinieki.
- Aiden!- Cauri ļaudīm izspraucās vīrietis apmēram tēta vecumā,- Lilija, prieks jūs redzēt! Jūs tūlīt ielaidīs aizsarglaukā.
- Adrian,- Tētis izmocīja jautājumu,- Cik sen mēs bijām prom? Un kas šeit ir noticis?
- Pagājuši nepilni divi gadi.
- Un kas šeit noticis? Es jūtu kaut ko nepareizu,- Tētis palūkojās apkārt, tad strauji palūkojās atpakaļ uz seno draugu, kaut ko atcerēdamies,- Un... Kas todien notika?- Varēja redzēt, ka arī viņam joprojām reibst galva.
- Ēronam nācās pēdējā brīdī mainīt visus mūsu plānus, jo visa padome atradās klāt tad, kad jūs izraidīja. Kaut kas gandrīz nogāja greizi un beigās viņš sāka izmantot kaut kādas cilšu jaukteņu burvestības,- Otrs vīrietis paskaidroja,- Viņu padzina. Es viņam pievienojos tikai pirms dažām nedēļām, visu šo laiku centos brīdināt jūs.
- Mani jokainie sapņi?- Dante minēja.
- Tie paši,- Elfs apstiprināja,- Tavs prāts bija vienīgais, kurā man vispār izdevās ielauzties un arī tu divas nedēļas pretojies, līdz man beidzot izdevās parādīt visu līdz galam.
- Kur mēs esam?- Tētis jautāja. Plauksta bija sažņaugusies ap kristālu, cenšoties neizrādīt sāpes.
Dantei atkal nelabumā sažņaudzās kuņģis. Viņa sasprindzināja muskuļus līdz sāpēm, cenšoties nesajust nelabumu. Galva griezās, acis miglojās un izskatījās, ka zeme šūpojas. Viņa nedroši paspēra grīļīgu soli atpakaļ.
Sāpes atkāpās. Dante atlaida kristālu.
- Piedodiet par aizsarglauku,- Viņiem bija pievienojies vēl kāds. Pēc mirkļa Dante atpazina feju Ēronu,– Un piedodiet, lūdzu, par visu citu.
– Kas īsti notika?– Līrs vēlējās zināt,– Toreiz?
– Visu pastāstīt būs diezgan ilgi,– Feja atteica,– Nāciet labāk līdzi!– Viņš mudināja, pagriezdamies virzienā, no kura bija ieradies.
Viņš aizveda ieradušos uz telti neliela namiņa izmērā. Dante juta, kā viņai mugurā duras svešinieku skatieni, līdz pat brīdim, kad aiz viņiem nolaida telts aizkaru. Pēc mirkļa aiz viņiem ienāca vēl arī elfs Adrians.
Lielāko daļu telts aizņēma raupjš koka galds un soli ap to. Uz galda stāvēja dažādi papīri, sena grāmata un pergamenta ritulis.
– Sēdieties,– Ērons norādīja un arī pats apsēdās.
Pārējie paklausīja. Dante nopētīja feju vērīgāk, ievērojot, cik viņš izskatās noguris.
– Lilija, Aiden, piedodiet, ka man neizdevās nekas no izplānotā,– Viņš palūkojās uz abiem uzrunātajiem.
– Es sapratu, kas gaidāms, jau tajā mirklī, kad iekāpu aplī visas padomes acu priekšā,– Tētis atteica ar sērīgu smaidu sejā,– Kādēļ padome tev neuzticējās? Nekas neliecināja par to!
– Arī es nezināju, ka viņi plāno būt klāt,– Adrians iestarpinājās,– Viņiem varēja būt radušas aizdomas jau sen.
– Nav ne jausmas,– Feja nopūtās,– Man nācās nobloķēt spējas bērniem un atņemt jums abiem. Pēc tam, radot neīstās atmiņas, nosūtīju Koru prom no jums visiem, lai, ja padome būtu kaut ko izplānojusi slepus, vismaz viens no jums būtu drošībā.
– Un kas noticis šeit pa šo laiku?
– Pēc jūsu izdzīšanas iestājās nosacīts miers,– Adrians pārņēma runāšanas stafeti,– Bija daži, kuri iebilda par jūsu padzīšanu, bet tādu nebija daudz un padome ātri tika vaļā no šādiem izlēcējiem.
– Jāpiebilst, ka ne bez manas palīdzības,– Ērons piebilda,– Ir pretīgi būt vienīgajam, kurš spēj izmantot seno feju maģiju.
– Vēl pretīgāk ir būt par sasodītu jaukteni, no kura grib tikt vaļā lielākā daļa šīs pasaules,– Mia atcirta.
– Kuš,– Aidens aizrādīja,– Adrian?
– Es un Ērons vadījām pagrīdes pretošanās kustību jau krietnu laiku, kad brālis mani noķēra. Viss notika ātri. Mani sagūstīja. Alans uzzināja par pretošanās kustību. Ēronam nācās izmantot pret mani maģiju, lai padome nešaubītos par viņa uzticību vēl vairāk.
– Drīkst, tālāk es?– Feja saņēma atļauju un turpināja,– Neilgi pirms tam es biju nejauši pārliecinājies, ka abi mani dēli sirdīs ir dumpinieki. Tieši viņu dēļ man izdevās atbrīvot Adrianu. Kopā ar pārējiem muižā esošajiem pretošanās kustības biedriem devāmies šurp. Mūsu šeit, pretošanās kustībā, ir daudz, un vēl daudz vairāk mūs atbalsta, bet es nedomāju, ka ar to pietiks. Visiem ir bail.
– Mums vajag tevi, Aiden, jo ļaudis tev joprojām tic,– Adrians piebilda.
– Es tagad esmu cilvēks,– Viņš iebilda.
– Nu un?– Ērons jautāja,– Tu apturēji vienu karu. Viņi tic, ka varēsi izvairīties no nākamā.
– Kādā veidā?
– Nav ne jausmas.
– Kāds ir stāvoklis šeit pašlaik?– Tētis beidzot jautāja.
– Pēdējās divas nedēļās viņi cenšas iebrukt aizsarglaukā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.
– Mēs taču iekļuvām,– Kors ieminējās.
– Ārējā aizsarglaukā jūs ielaida Adrians,– Ērons paskaidroja,– Pēc tam jūs ienācāt iekšējā aizsarglaukā, kurā jums izdevās palikt tādēļ, ka bijāt ielaisti ārējā. Un es jūs ielaidu iekšējā aizsarglaukā. Tas ir mazliet sarežģīti, ja vēlies, paskaidrošu kaut kad citreiz. Vai arī pajautā Danekam.
– Un tad, kad viņi iekļūs aizsarglaukā...– Tētis centās saprast iespējamās sekas.
– Tad visiem mūsu plāniem būs beigas, ja nepalīdzēsi.
– Palīdzēšu.
Dante juta, ka neko labu nākotne viņiem nenesīs.