Četru Asiņu Mantiniece | ✔

26.

Dante sēdēja uz aukstās grīdas. Blakus viņai bija aizvērtas durvis, bet aiz tām – zāle, kurā jau vairākas stundas notika cilšu sapulce. Meitene bija centusies noklausīties zālē notiekošo, bet spēja saklausīt tikai nemierīgu balsu murdoņu.
Viņa šeit sēdēja visu sapulces laiku, jau kopš vienpadsmitiem, kad viņa bija atnākusi šurp pa tukšajiem, izmirušajiem gaiteņiem. Visi atradās taipus durvīm, un tikai Dantei nebija ļauts tur ierasties.
Meitene bija nogurusi – pa nakti nebija izdevies aizmigt ne uz mirkli, un arī ilgstošais satraukums darīja savu. Vai tur kaut kur skanēja soļi? Dante satrūkās.
Redzi pārklāja violets plīvurs. Pa gaiteni šurp lavījās kāds blāvi zaļgans stāvs. Dante samiedza acis un redze atkal kļuva normāla.
– Kas tur ir?– Viņa pusbalsī uzsauca.
Soļi pārtrūka.
– Es,– No ēnām iznāca kāda Dantes vecuma meitene. Dante atpazina izbalējušos, viegli viļņainos matus.
– Elisa?
– Ā, sveika, Dante!
– Tev nav jābūt tur?– Dante pamāja durvju virzienā.
– Cilvēku jaukteņi ir uzņemti ciltīs, bet nepieder pie tām. Tā par kā tu. Es tur nemaz nevaru atrasties.
– Kāda vispār ir atšķirība?
– Starp būšanu ciltī un piederēšanu pie tās?– Elisa pārjautāja,– Būt ciltī nozīmē nebūt pilnīgi vienam, zināt, kas notiek apkārt, tikt pasargātam. Cilts rūpējas par tevi un tu par cilti. Piederēt pie cilts nozīmē iespēju piedalīties cilts nākotnes veidošanā, svarīgu lietu spriešanā. Tava balss kaut ko arī nozīmē, tā nav kliedziens tukšumā.
– Bet ja jau tētis, Lilija, Mia un puiši tur ir, tad sanāk, ka viņi arī pieder pie ciltīm?
– Tā sanāk,– Elisa apstiprinoši pamāja ar galvu,– Es vispār nācu paklausīties, vai viņi tur domās vēl ilgi.
– Tas ir normāli?
– Pēdējo reizi kaut kas šāds ir noticis tad, kad mēs vēl bijām pavisam mazas,– Elisa atgādināja. Dante saprata, ka meitenei patiesībā nav ne jausmas.
Balsis zālē kļuva skaļākas. Elisa sarauca pieri un arī Dante pieliecās tuvāk durvīm. Varēja saklausīt atsevišķas frāzes.
– ...viņa vēl ir bērns...
– Jābūt taču kādam citam variantam!
– Tas skuķis ir slepkavu izdzimums!
– Viņa novāks mūs visus, kad ra...
– Tā taču nevar!
– Mēs nemainīsim lēmumu.
Dante nedroši palūkojās uz Elisu. Otra meitene vēroja Danti ar neko nesaprotošu skatienu. Balsis otrpus durvīm turpināja kliegt un pārkliegt viena otru.
– Kas tagad notiks?– Dante aizlauztā balsī izdvesa.
Elisa tikai noraidoši papurināja galvu un čukstus atteica,– Klausamies.
Dante palūkojās uz durvīm. Nojauta teica, ka otrpus tām sācies absolūts haoss.
– Viņa ir ar vienu roku ar tiem diviem! Jā, jā, tieši tā, un arī tie trīs pārējie izdzimteņi...
– Jūs visi esat nenormāli!
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un abas meitenes atlēca atpakaļ. Dante aizturēja elpu. Elisa sasvērās atpakaļ, it kā ar visiem spēkiem pūlētos apspiest vēlmi bēgt.
– Dante?– Elfs uzlūkoja abas meitenes.
Viņa palūkojās uz vīrieti. Viņš aizvēra durvis, aiz tām atsākās strīds.
– Ejam kaut kur klusākā vietā,– Viņš mudināja, atstājot Elisu aiz muguras. Dante pamāja ar galvu. Pirmā brīža panika bija pārgājusi. Šs nebija tas cilšu padomes elfs. Šs bija viņs jaunākais brālis Adrians, tas, kurš izstaroja mieru.
– Mani atsūtīja pateikt tev lēmumu. Un,– Elfs nopūtās,– Saproti, es tam nepiekrītu. Padome tam nepiekrīt. Bet visiem ir bail un... Lēmumu mainīt vairs nav iespējams.
– Kas tieši tagad notiks?– Dante pati nespēja saprast, kā viņas balss spēja skanēt tik droši tagad, kad viņa pati knapi spēja nostāvēt kājās uztraukuma dēļ.
– Tev atņems spējas un mainīs atmiņas, lai tu neatcerētos neko par šo pasauli. Izsūtīs atpakaļ cilvēku pasaulē. Tā, kā reiz jau noticis, tikai šoreiz uz visiem laikiem. Tas pats notiks ar visu tavu ģimeni.
– Nav tas sliktākais variants, ne?– Dante nedroši iesmējās, iekšām joprojām trīcot.
– Aidens kļuva par manu labāko draugu jau sacelšanās laikos. Es biju vienīgais, kurš iebilda par viņa un jūsu mātes sodīšanu. Un tagad,– Viņš skumji pasmaidīja,– Vienīgais, kuru es jebkad esmu mīlējis, mani neatcerēsies.
Dante klusēja. Viņa juta, cik ļoti nepareizi bija tas, kas notika, bet zināja, ka neviens to nespēja mainīt. Cik sen šis viss bija sācies? Ar Kora piedzimšanu? Ar viņas vecākiem? Varbūt jau tad, kad ciltis vispār radās...
– Man tevi pavadīt līdz jūsu istabām?
– Es pati aiziešu,– Dante pēkšņā niknuma uzplūdā atcirta un steidzās projām. Viņai bija kauns par visu, jas noticis. Pār sejai pludoja asaras un traucēja saskatīt apkārt notiekošo. Ceļu Dante zināja no galvas, un, tikusi līdz savai istabai, iekrita gultā un ļāva vaļu asarām.
Viss bija pilnīgi nepareizi.