Četru Asiņu Mantiniece | ✔

35.

– Man liekas, ka tai vēstulei, kuru pieminējāt, varētu būt kaut kāda nozīme,– Kors ieminējās. Dantei šķita, ka puiša acis savādi dzirkstīja. Vai viņai tikai tā izlikās?
– Jā, tā varētu būt,– Tētis domīgi pamāja ar galvu un devās pie plaukta, lai pēc īsa mirkļa atgrieztos ar biezu papīra sloksni rokā,– Ko man ar to darīt?
– Pamēģini vienkārši nolikt uz galda un tad kaut ko darīt ar tiem kristāliem!– Puisis ieteica.
Tētis piekrītoši pamāja ar galvu un nolika lapu uz galda, tad uzmanīgi satvēra kristālu, kas karājās aukliņā ap kaklu un viegli paberzēja to ar īkšķi.
Kristāls iemirdzējās. Dantes skatiens bija kā piekalts tam, un šķita, ka tikai Kors bija ievērojis, ka kaut kas notiek ar lapu.
– Vai tur kaut kas nepamainījās?– Puisis pieliecās tuvāk.
Tētis atlaida kristālu un atteica,– Izskatās, ka tas ir cits teksts...
Kors neizskatījās pārsteigts. Dante nedroši palūkojās uz puisi, kurš to, šķiet, pat neievēroja. Kādā veidā viņš varēja visu tā vienkārši uzminēt?
Kors sāka likties kaut kāds aizdomīgs. Un vai viņš tāds nebija jau pirms tam? Ieradās nakts vidū, iztaujāja Miu par mammu un bija tik sasodīti pievilcīgs! Trešais punkts likās visaizdomīgākais.
– Izlasi skaļi!– Mia mudināja.
– Aiden un Lilija. Mantinieki Amkor, Amēlija, Andante un Alīrion. Ir pienācis jūsu laiks beigt slēpties un atgriezties šeit, jūsu īstajā pasaulē. Jūs mums esat nepieciešami. Lūdzu, pasteidzieties. Četru cilšu pretošanās kustība.
– Nekādas piebildes, kā līdz viņiem nokļūt?– Mia pēc brīža jautāja.
– To es zinu,– Kors mazliet mīklaini pasmaidīja.
– Mēs nevaram tā vienkārši kaut kur doties,– Tētis iebilda.
– Mūs aizmirsīs, tiklīdz atgriezīsimies tur. Šī nekad nav bijusi mūsu īstā vieta.
– Un kā nokļūt tur?
– Cauri miglai.
Dante palūkojās uz loga pusi. Netipiski dienas vidum laukā biezēja miglas vāli.
– Tūlīt?
– Bez liekas kavēšanās,– Kors meiteni pielaboja.
– Šis viss ir pilnīgi nenormāli,– Līrs beidzot nopūtās,– Bet nav jau variantu.
Mamma sasita plaukstas un sāka enerģiski kustināt rokas.
– Izskatās pēc gara monologa,– Kors pasmaidīja.
– Īsajā variantā, viņa šim visam piekrīt, jo kristāls viņai ir parādījis, ka viņa spēj runāt,– Mia paskaidroja. Mamma apstiprinoši pamāja ar galvu.
– Vai tas vispār ir normāli, ka mēs random klausām kaut kādus nereālus kristālus, dīvainas vēstules un svešu pusbrāli, kurš grib, lai mēs cauri miglai ejam uz kaut kādu cilšu pretošanās kustību?– Līrs iebilda.
– Nav,– Dante paraustīja plecus. Arī viņa šaubījās par viņu rīcības pareizību, bet nu jau bija par vēlu. Visi cēlās kājās un nedroši devās priekšnama virzienā.
– Varbūt vispirms katrs var sakravāt somu?– Tētis piedāvāja.
– Protams,– Kors piekrita,– Manas mantas laikam palika augšā, es arī aiziešu pakaļ.
Dante un Mia devās uz savu guļamistabu, lai sāktu skolas somās kaut ko krāmēt iekšā.
– Man nav ne jausmas, ko ņemt līdzi,– Mia atzina, apsēdusies uz savas nekārtīgās gultas malas.
– To, kas ir svarīgs,– Dante paraustīja plecus, bet arī pati nesaprata, ko likt somā un ko atstāt šeit.
– Paklau, ja nu mēs nemaz neesam mēs... Un, ja šī dzīve nav īsta, tad varbūt nemaz neņemam neko līdzi? Priekš kam mums piemiņu no neīstas dzīves?– Māsa palūkojās uz Danti ar tukšām acīm.
– Man tīri labi patīk šī dzīve,– Meitene atcirta un atvēra kumodi. Somā iekļuva divi biezi vilnas džemperi un viens izturīgu legingu pāris. Pēc īsas domāšanas, viņa paķēra melnas džinsa bikses un trešo džemperi, ko uzvilka mugurā. Pelēkā, rakstainā kleita nonāca somā. Arī Mia sāka pārģērbties.
Dante nogāja gar savu plauktu. Tur bija pāris grāmatas, rakstāmpiederumi un dažādi sīki nieciņi. Savādi. Kaut kāda sajūta dziļi iekšā Dantē kliedza, ka tiem šeit nav jābūt. Acu priekšā nozibsnīja vēl viena atmiņa.

***
Divas mazas meitenes, abas bālas tumšmates un tāds pats vīrietis ar mugursomām plecos gāja cauri autoostai. Viena no meitenēm knibināja kristālu, kas bija iesiets aukliņām viņai ap kaklu. Meitenes māsai un tēvam bija tādi paši.
– Kāpēc mums visu laiku jāpārvācas?– Otra meitene, kura izskatījās kādu gadu vecāka, sūdzējās.
– Tā vajag,– Tētis satraukti palūkojās apkārt.
– Tas ir muļķīgi,– Māsa žēlojās.
Mazā Dante tikmēr  bija ievērojusi vīrieti tumšā apģērbā un ar melnu lietussargu rokās, kurš izskatījās kā saplūdis ar ēnām un ar skatienu sekoja trijotnei. Meitenei pārskrēja salti drebuļi un viņa pasteidzās ātrāk uz priekšu.
***

– Es viņam ticu,– Vārdi izspruka pār lūpām skaļi.
– Es arī,– Mia paraustīja plecus un meitenes bija beigušas kārtoties.
Pārējie viņas jau gaidīja priekšnamā. Kad abas māsas uzvilka apavus, viņi beidzot varēja doties.
Lai gan Dantei mugurā bija džemperis, migla izraisīja drebuļus. It kā ar to saistītos kādas nevēlamas atmiņas, ko viņa nezin kādēļ nevarēja atcerēties. Migla bija īpaši bieza. Nevarēja redzēt tālāk par savu izstieptu roku.
Pamats zem kājām mainījās no stingrā asfalta uz kaut ko mīkstu, vieglu, kurā grima kājas. Sūnas? Varbūt smiltis? Dantei nebija ne jausmas. Drīzāk jau sūnas, jo viņa juta vieglu meža un lietus smaržu.
Migla strauji izklīda. Tā nekur nepazuda, joprojām apkārtne bija viegli miglaina, bet nu jau varēja redzēt, kā viņiem tieši priekšā klajumā atradās senatnīgu telšu un nojumju apmetne. Dega ugunskurs un ap to vīdēja cilvēku aprises. Tās bija labi pamanāmas, bet pa vidu esošās miglas izkropļotas.
Kāds viņus gaidīja mežmalā. Ļaužu bariņš izbrida no miglas un vietā, kur viņi pārkāpa maģiskajai robežai un kur migla izbeidzās kā nogriezta, sabruka arī visas tās burvestības, kas ap viņiem bija savirptas. Patiesās atmiņas izlauzās cauri meliem un Dante neticīgi palūkojās apkārt. Viņa atcerējās!