Četru Asiņu Mantiniece | ✔

4.

Šī vieta bija savāda. Danti, Miu, tēti, Liliju un abus puišus aizveda uz telpām, ko nosauca par viņu visu kopīgajiem apartamentiem. Tur bija neliela atpūtas telpa, no kuras tālāk varēja aiziet uz trīs guļamistabām un vannasistabu.
Dante atslāba tikai tad, kad kopā ar māsu iegāja vienā no guļamistabām un aizvēra durvis. Šī vieta bija neparasta un biedējoša, Dantei tas nepatika.
"Tas viss ir dīvaini." Mia paziņoja.
"Jā, es jau pamanīju." Dante piespieda sevi pasmaidīt, bet smaids sanāca tāds šķībs, samocīts.
Dante nometa savu mugursomu uz vienas no gultām, bet Mia apsēdās uz otras gultas. Meitenes krietnu brīdi pavadīja nekustīgi.
Pirmā ierunājās Mia: "Varbūt izejām tajā... Atpūtas telpā?"
"Labi." Dante pamāja ar galvu un devās pie durvīm.
Atpūtas telpā bija neliels galdiņš, dīvāns, divi mīkstie krēsli un viens pufs, uz kura arī varēja sēdēt. Visu grīdu sedza rūsgans paklājs. Pie vienas sienas bija grāmatplaukts. Pie citas - logs ar lielu palodzi, uz kuras sēdēja Kors. Līrs sēdēja uz grīdas, atspiedis muguru pret vienu no klubkrēsliem.
Dante palūkojās uz nelielo grāmatplauktu pie sienas, un devās palūkoties, kādas grāmatas tur varēs atrast.
Viņa izvilka no plaukta vienu no grāmatām - tā šķita diezgan sena, bet ļoti labi saglabājusies. Arī grāmatu plaukts nebija putekļains, kā Dante bija gaidījusi.
"Kas tā par grāmatu?" Mia jautāja.
"Nezinu." Dante atteica un atvēra grāmatu kaut kur vidū. Šķita, ka burti ņirb gar acīm, meitene nespēja neko salasīt. Viņa atrāva skatienu un aizcirta grāmatu.
"Kas notika?" Pie meitenēm bija pienācis Kors, viņš nostājās tieši aiz Dantes.
"Es to valodu nesaprotu." Meitene nopūtās.
Kors ar vienu no rokām viegli satvēra Dantes plaukstas locītavu un pagrieza viņas roku tā, lai varētu salasīt grāmatas nosaukumu.
"Quattuor tribus historia". Kors nolasīja. "Latīņu valoda. Oquattuor - četri. Četru... Kaut kā... Vēsture."
"Kaut kā vēsture?" Pie viņiem pienāca arī Līrs.
Kors parādīja jaunākajam brālim grāmatu. Dante nemaz nebija ievērojusi, ka puisis to paņēma no viņas.
"Četru trīs vēsture?" Līrs sarauca pieri. "Nē... Četru trešo vēsture?"
"Paliekam pie varianta - Četru vēsture." Kors nolēma.
"Četru vēsture..." Mia iespurdzās. "Četru kā? - kāda tur starpība?!"
"Varbūt mēs varam pajautāt Lilijai?" Dante piedāvāja.
"Drīzāk jau Aidenam." Kors atteica.
"Man liekas, ka tētis nezin latīņu valodu." Dante ieminējās.
"Man liekas, ka mēs ļoti maz zinām par viņiem abiem." Kors atteica. "Pajautāsim pirmajam, kurš uzradīsies šeit."
Pārējie piekrita, tāpēc visi apsēdās uz dīvāna un Kors atšķīra grāmatu, lai censtos izlasīt vismaz kaut ko, bet neizdevās. Kā puisis pats teica - viņš latīņu valodu nemācēja, un tā bija tikai veiksme, ka viņš zināja tos divus vārdus no grāmatas nosaukuma.
Beidzot gaitenī uz guļamistabām atvērās durvis. Visi četri jaunieši strauji palūkojās turp. Nācēji bija abi pieaugušie.
"Vai jūs mākat latīņu valodu?" Mia noprasīja.
"Mazliet jā, bet tas vairāk ir Aidena lauciņš." Lilijas balss atbildēja. Viņa pati tikai pasmaidīja. Dante pārsteigti ievēroja, ka no vairs gandrīz vai nepievērš uzmanību tam, ka sieviete runā viņiem visiem galvās.
"Parādi, kas jums tur ir?" Tētis paņēma no Kora grāmatu un uzmeta skatienu vākam. "Ā! Četru cilšu vēsture. Ja vēlaties, es jums varu mazliet pastāstīt. Grāmatā droši vien ir diezgan sagrozīta vēstures versija."
"Kas vispār ir tās četras ciltis?" Mia pajautāja. Viņas balsī bija tāds kā mazliet skeptisks tonis, it kā viņa jau nojaustu atbildi.
Bet tētis neatbildēja, vien noslēpumaini pasmaidīja.
"Drīz jūs visu uzzināsiet." Piebilda Lilija. Sasodīts, Dante ne reizi nebija redzējusi, ka sieviete pavērtu vaļā muti. Kā viņa runāja?
"Mammu, kas šeit notiek?" Līrs pajautāja.
Viņa tikai pasmaidīja un paraustīja plecus. Tas bija tik kaitinoši - pieaugušie slēpa kaut ko svarīgu!
"Un kā visā, kas notiek, ir iesaistīti šie?" Mia pajautāja, pieskaroties kristālam, kas karājās viņai ap kaklu.
"Šis jautājums bija galīgi garām." Tētis iesmējās un pabužināja jaunietei matus. "Kristāli ir tikai sīkums, salīdzinot ar pārējo."
Jaunieši atbildi uztvēra kā zīmi, ka pieaugušie atbildēs uz jautājumiem, ja jautājumi būs uzdoti pareizajā virzienā.
"Vai tam ir kaut kāds sakars ar maģiju?" Kors jautāja, tā īsti pat neapdomājoties.
Lilija apstiprinoši pamāja ar galvu. Jaunieši domāja nākamo jautājumu.
Dantei ienāca prātā tie astoņi svešinieki, ko viņa bija noturējusi par kaut kādiem aristokrātiem. Viņai teju acu priekšā nostājās sieviete ar bālo ādu. Virs viņas asinssarkanajām lūpām Dante bija redzējusi ilkņus. Ja nu..?
"Vai jūs pazīstat tos cilvēkus, kuri mūs sagaidīja?" Līrs iztraucēja Dantes pārdomas.
"Cilvēkus?" Tētis pārjautāja.
Dantes aizdomas bija apstiprinājušās.
"Tā sieviete ar ilkņiem... Un vīrietis, nu, tie, kuri stāvēja zem lietussarga, viņi ir vampīri." Dante paziņoja. Tas pat nebija jautājums.
"Daēna un Andars." Tētis piebilda. Dantes teikto viņš nenoliedza, bet arī neapstiprināja.
"Un pārējie?" Mia vēlējās zināt, bet pieaugušie klusēja. Jauniešiem pašiem bija jāuzmin.
"Nu..." Kors sarauca pieri. "Ja jau eksistē vampīri..."
"Fejas?" Līrs piesardzīgi minēja, palūkojoties uz Liliju.
Viņa apstiprinoši pamāja ar galvu un paskaidroja: "Lorēna, mana māsīca. Un Ērons."
Jaunieši saskatījās. Šī minēšanas spēle bija uzņēmusi apgriezienus.
"Vēl tikai tie divi blondie un tā meitene, un tas, ar kuru mamma gandrīz sastrīdējās." Kors uzskaitīja.
Šoreiz Mia bija tā, kura izsaucās: "Vilkači! Tā meitene un tas otrs!"
Tētis pamāja ar galvu.
"Luisa un Cespers." Lilija paskaidroja.
"Un pēdējie?" Kors sarauca pieri. Viņš bija vienīgais, kurš vēl nebija neko uzminējis. "Kas vēl nav nosaukts?"
"Nāriņas." Līrs iespurdzās.
Kors noliedzoši papurināja galvu un tad palūkojās uz pieaugušajiem: "Elfi?"
"Elfi." Tētis apstiprināja. "Divi brāļi - Alans un Adrians."
Kādu brīdi bija klusums. Tad...
"Tu taču nedomā to nopietni?" Mia izdvesa.
"Protams, domāju." Tētis atteica.
Un atkal iestājās klusums.