Četru Asiņu Mantiniece | ✔

5.

"Ejam vakariņās!" Tētis visbeidzot ierunājās. Mia sarauca pieri. Kors nolika vietā grāmatu un tad visi varēja doties.
Jaunieši sekoja tētim un Lilijai. Viņi devās laukā no dzīvoklim līdzīgajām telpām, cauri gaitenim, kurā arī aiz citām durvīm varēja dzirdēt kaut kādus trokšņus, augšup pa trepēm, cauri vēl kaut kādiem gaiteņiem un atkal augšup pa citām trepēm.
"Te taču var apmaldīties." Mia īgni nomurmināja.
"Ne jau tas, kurš šeit ir pavadījis pusi dzīves." Tētis atteica.
Mia neko neatbildēja. Varbūt nezināja, ko teikt, bet tas bija neticami - Miai vienmēr pa rokai bija kāda asprātīga frāze, ko izspert pat visnepiemērotākajos brīžos.
Visbeidzot viņu priekšā pavērās smagnējas koka durvis (šķita, ka ne bez kristālu karekļu palīdzības) un skatieniem atklājās paliela telpa ar lielākiem un mazākiem galdiem. Pie dažiem jau bija ēdāji, pie citiem vēl nē.
Viņi devās pie letes, uz kuras stāvēja visdažādākie ēdieni. Katrs paņēma pa paplātei un šķīvim.
"Kas tas ir?" Dantei pusbalsī jautāja Mia, kura stāvēja viņai blakus.
"Kas tieši?" Dante pārjautāja.
Mia norādīja uz šķīvi uz kura bija salikts... Kaut kas. Dante paraustīja plecus.
"Ēē..." Kors grasījās kaut ko teikt, taču uz brīdi saminstinājās. "Kā tad ar mazu bērnu pasakām, kur teikts, ka feju ēdienu nedrīkst ēst, citādi fejas tevi var nolaupīt?"
"Fejas arī bez tā tevi var nolaupīt." Tētis atteica.
"Feju pārtika jums nekaitē." Lilija piebilda. "Bet tur ir daļa patiesības - tā pat kā nostāstos, kas brīdina labāk neslēgt vienošanos ar fejām."
"Kāpēc?" Līrs jautāja, pastiepies pēc kaut kā un pusceļā sastindzis.
Lilija paraustīja plecus, bet neko neatbildēja. Varbūt runāšana citiem galvās bija nogurdinoša.
"Kas no tā visa vispār ir ēdams?" Mia čukstus jautāja Dantei.
Meitene paraustīja plecus, palūkojās apkārt uz pie citiem galdiem sēdošajiem ļaudīm. Tad nolēma pavērot, ko ēdīs tētis un Lilija.
Dante vēlreiz palūkojās uz Miu, bet nešķita, ka māsa saprastu vairāk nekā viņa pati.
"Lai kas tas arī būtu..." Dante nomurmināja un neveikli uzķeksēja uz šķīvja pelēkbrūnu pudiņu, kas izskatījās gana ēdams.
Mia joprojām stāvēja malā un nedroši vēroja Danti. Starp meitenēm ielīda kāda jauniete, mazliet vecāka par Danti.
"Jūs šeit pirms reizi?" Viņa jautāja. Meitenei bija neizteiksmīga seja, gaišas lūpas, pelēkas acis un brūni, mazliet viļņoti un mazliet saulē izbalējuši mati.
"Jā." Dante apstiprinoši pamāja ar galvu.
"Atbraucāt uz tiesu, ja?" Otra meitene taujāja, uz šķīvja krāmējot nedabiski zilu, receklīgu masu.
"Mhm..." Dante piekrītoši norūca. Viņai nebija ne jausmas, par kādu tiesu sarunbiedre runāja.
"Zini, es dzirdēju, ka viņi jau esot šeit." Jauniegūtā paziņa stāstīja.
"Ja?" Dante pagriezās pret meiteni.
"Nu ja." Viņa sparīgi pamāja ar galvu. "Tiesa taču būs jau rīt no rīta. Kā tu domā, vai tu tiksi skatīties?"
"Nav ne jausmas." Dante atteica. Par ko viņas vispār runāja?
"Es arī nezinu." Otra meitene nopūtās.
"Paklau, kas tas tāds vispār ir?" Dante centās novirzīt sarunas tematu uz savādām, citrondzelteniem bumbiņām traukā uz letes.
Otra meitene tām uzmeta tikai īsu skatienu. "Nav īpaši garšīgs. Labāk ņem tās otras!" Viņa norādīja uz blakus trauku, kur bija it kā tādas pašas, taču vairāk zaļganas bumbiņas.
Dante paklausīja meitenei. Tikmēr arī Mia bija sākusi kaut ko likt uz šķīvja.
"Tu esi augusi pie cilvēkiem, vai ne?" Otra meitene jautāja.
"Jāa...?" Dante nedroši atteica.
"Skaidrs." Otra meitene atteica. "Nekas, tev šeit drīz iepatiksies. Starp citu, mani sauc Elisa."
"Dante." Meitene atteica.
Viņa uzlika uz šķīvja kaut ko salātveidīgu, ko arī bija ieteikusi Elisa, pēc tam abas paņēma pa drusciņai zaļas masas, par ko otra meitene nezināja, kas tas ir, un abas devās pēc dzērieniem.
Un tur jau atkal Danti sagaidīja apjukums. Viens no dzērieniem bija biezs un sarkans, un nepatīkami atgādināja asinis. Citā traukā bija iepildīts kaut kas, kas nemitīgi mutuļoja un mainīja krāsu no gaiši sudrabaina līdz tumši zilpelēkam. Citā bija kaut kas trekni oranžā tonī. Visbeidzot Dante paņēma glāzi un ielēja tajā gaiši zaļu, viegli caurspīdīgu šķidrumu. Tas mazliet burbuļoja un patīkami smaržoja.
Meitene paņēma arī galda piederumus un tad sekoja Elisai, kura viņu jau gaidīja.
Meitenes devās pie kāda nomaļāka galda. Dante redzēja, ka dažus galdus tālāk sēdēja arī Kors un Līrs kopā ar diviem citiem tumšmatainiem puišiem, bet tētis un Lilija divatā bija kaut kur tālāk.
Pienāca Mia ar savu paplāti.
"Čau!" Viņa uzsauca. "Es taču varu šeit sēdēt? Ir drusku dumji nevienu nepazīt."
"Tā ir mana māsa Mia." Dante paskaidroja Elisai.
"Jā, droši sēdi." Meitene atbildēja. "Es esmu Elisa, tā ka tagad tu šeit kādu zini."
Dante palūkojās, ko māsa bija paņēmusi. Uz Mias šķīvja bija, šķiet, šķēlītēs sagriezts un apcepts kaut kāds dārzenis un zaļš biezenis, bet uz paplātes bija arī deserta trauciņš ar kārtās sakārtotu brūnu, baltu un sarkanu masu. Dzērienu māsa bija izvēlējusies to pašu ko Elisa - dzidru, rūsganbrūnu šķidrumu, kas, tā pat kā Dantes dzēriens, vismaz smaržoja garšīgi.
"Ja godīgi, es joprojām neesmu pārliecināta, ka tas viss ir ēdams." Mia normurmināja, bet tomēr sāka ēst zaļo biezeni.
Arī Elisa un Dante sāka ēst. Dantei par lielu pārsteigumu, pudiņam līdzīgais ēdiens garšoja diezgan labi.
"Jūs esat tīrasines vai pusvampīri?" Elisa vēlējās zināt.
"Ēē..." Mia ieīdējās un centās ātrāk norīt visu, ko bija sabāzusi mutē. Dante iespurdzās un Elisa sāka ķiķināt.
"Vai šis jautājums vispār bija pieklājīgs?" Mia visbeidzot jautāja.
"Nē." Elisa atteica. "Bet man liekas, ka jums ir tīrasiņu enerģija, bet pēc tīrasinēm jūs neizskatāties. Tātad pusvampīres?"
Mia pamāja ar galvu. Meitenes turpināja ēst, Dante sev galvā prātoja, vai tētis, Lilija un Elisa necenšas viņas izāzēt.
Un kas viņas vispār bija?