Četru Asiņu Mantiniece | ✔

6.

Pēc vakariņām meitenes devās laukā, bet jau gaitenī viņas apstājās. Kur bija abi puiši, tētis un Lilija?
"Man liekas, ka viņi jau aizgāja." Mia nepārliecināti teica.
"Nē, tētis un Lilija vēl ēda." Dante papurināja galvu. Viņa, ejot laukā, bija vēl manījusi sievietes rudos matus.
"Un puiši?" Mia palūkojās apkārt. Gaitenī bija ļaudis, bet viņu nebija daudz.
"Ko jūs meklējat?" Elisa vēlējās zināt.
"Mēs tikai šodien atbraucām." Dante paskaidroja. "Un tagad neatceramies, kurā gaitenī dzīvojam."
"Un meklējat savus radiniekus, cerībā, ka viņi atcerēsies." Elisa konstatēja.
"Apmēram tā, jā." Dante pamāja ar galvu.
"Lieliski, mēs varēsim apmaldīties!" Mia iespurdzās.
"Nebūs tik traki." Elisa pasmaidīja. "Kurā stāvā jūs dzīvojat? Vai vismaz - ko varēja redzēt pa logu?"
"Vienus vienīgus kokus." Mia iespurdzās. "Un kreisajā pusē kaut kādu šīs ēkas korpusu."
"Vai jūs kāpāt pa trepēm, nākot šurp?" Elisa jautāja.
"Gan uz augšu, gan uz leju." Dante pamāja ar galvu.
"Un no kuras puses jūs atnācāt?" Meitene taujāja.
Mia parādīja, vispirms krietnu brīdi svārstīdamās un nespēdama atcerēties un izvēlēties pareizo gaitenī.
"Tad ejam!" Elisa izlēma.
Pa ceļam viņa skaidroja abām apjukušajām māsām: "Es šeit pavadīju lielu daļu bērnības. Man nebija ko darīt, tādēļ es izpētīju visus gaiteņus. Es šeit varētu atrast visu ar aizsietām acīm."
"Ko tu šeit darīju visu bērnību?" Mia teju izšņāca pēdējos vārdus. "Šī vieta mani biedē, bet, izrādās, pirmā sakarīgā persona, ko es šeit satieku, te dzīvo jau no mazotnes."
"Esmu bārene." Elisa paskaidroja. "Pēc kara tādu bija daudz, mēs visi dzīvojam šeit."
"Piedod, es... Es nezināju." Mia centās atvainoties. "Tiešām. Piedod, lūdzu!"
"Nekas." Elisa paraustīja plecus. "Tu to arī nevarēji zināt."
Pēc brīža Mia ierunājās vēlreiz: "Paklau, kas īsti ir šī vieta?"
"To jautā daudzi." Elisa iespurdzās. "Sākotnēji šeit bija paredzēts patvērums jaukteņiem un tiem cilšu pārstāvjiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ nebija drošībā."
"Un šobrīd?" Dante vēlējās zināt.
"Šeit joprojām ir patvērums, bet galvenokārt šī vieta kalpo par vārtiem uz četru cilšu pasauli. Un, protams, te notiek valstiski svarīgi notikumi, kā, piemēram, rītdienas tiesa."
"Četru cilšu pasaule..?" Dante nedroši pārjautāja.
"Piedod, es piemirsu, ka jūs laikam esat augušas starp cilvēkiem." Elisa pasmaidīja. "Četru cilšu pasaule ir no cilvēku acīm apslēpta vieta, kur dzīvo tādi kā mēs."
Dante pamāja ar galvu, ka ir sapratusi otras meitenes teikto. Šoreiz vairs nenāca prātā, ka kāds viņu cenšas izjokot.
Viņas turpināja kaut kur iet. Vienu brīdi Dante šķita, ka viņa zina, kur atrodās, bet šī sajūta jau pēc brīža pazuda.
"Klāt esam!" Elisa visbeidzot apstājās pie kāda gaiteņa. "Jūs droši vien dzīvojat vai nu šajā gaitenī, vai arī ejiet līdz galam un pagriezieties pa labi vai pa kreisi, tur ir vēl gaiteņi."
"Paldies." Mia pamāja ar galvu un devās iekšā gaitenī.
"Atā!" Dante pasmaidīja Elisai un sekoja māsai.
Viņu apartamenti atradās pašā galā tam gaitenim, kas atradās pa kreisi. Puiši tur jau gaidīja.
"Kā jūs atradāt ceļu atpakaļ?" Mia vēlējās zināt.
"Es iegaumēju, kur mēs ejam, kad gājām uz turieni." Kors piemiedza ar aci Dantei.
"Kas bija tie puiši, ar kuriem jūs runājāt?" Mia mainīja sarunas tēmu.
"Viņus sauc Daneks un Kajs." Kors atteica. "Viņi esot fejas, un, cik es saprotu, dēli tam Ēronam, kurš bija starp mūsu sagaidītājiem."
"Un kā jūs nokļuvāt atpakaļ?" Līrs jautāja meitenēm.
"Elisa palīdzēja." Dante paskaidroja.
"Elisa ir tā meitene, ar kuru jūs tur runājāt?" Kors jautāja, bet nešķita, ka viņu patiešām interesantu atbilde.
Dante pamāja ar galvu un ievēroja, ka abiem puišiem uz dīvāna stāvēja kaudzīte grāmatu no plaukta. Dante uzmanīgi paņēma vienu. Atšķirībā no "Četru kaut kā vēstures", kas jauniešus bija samulsinājusi pēc ierašanās, šī grāmata bija meitenei pavisam labi saprotamā valodā.
Grāmatas nosaukums bija "Trešā Brīvības kara vēsture" un, spriežot pēc grāmatas izskata, tā bija salīdzinoši jauna.
"Tā neatradās plauktā pie pārējām grāmatām, bet mazliet malā, it kā būtu pievienota pārējām vēlāk." Kors paskaidroja Dantei.
Gaitenī skanēja soļi un tēta balss. Visi četri jaunieši paķēra grāmatas, sabāza tās atpakaļ plauktā, haotiskā secībā un metās uz loga pusi, prom no grāmatu plaukta.
Tajā brīdī arī pavērās durvis, kas veda uz gaiteni. Visi jaunieši pagriezās pret tām, bet nācēji bija tikai tētis un Lilija.
"Kas ir pusvampīrs?" Mia jautāja, pirms kāds no pieaugušajiem paspēja ierunāties.
"Vampīra un cilvēka jauktenis." Tētis atteica.
Dante sarauca pieri un palūkojās uz Miu. Elisa bija teikusi, ka viņas izskatās pēc pusvampīrēm.
Vai tētis bija vampīrs?
"Rītdiena būs gara." Tētis teica jauniešiem. "Tiesa sākas septiņos. Tas nozīmē - ceļamies ap sešiem, lai paspētu paēst brokastis."
"Kas tā par tiesu?" Mia vēlējās zināt. Dante atcerējās, ka Elisa arī bija pieminējusi kaut kādu tiesu un iekoda lūpā. Kaut kas nebija īsti labi, bet viņa nespēja saprast, kas tieši.
"Kas šeit vispār notiek? Tas nav normāli!" Kors jautāja.
"Tajā tiesā tiešās jūs, mūs visus vai kādu citu?" Dante visbeidzot bija noformulējusi jautājumu.
"Kāpēc mēs tikai šodien beidzot uzzinājām par šī visa," Līrs nenoteikti pavicināja apkārt rokas, "Eksistenci?"
"Rīt uzzināsiet." Tētis atteica. "Labāk ejiet gulēt."
Līrs lūdzoši palūkojās uz Liliju, bet tā kā arī no viņas nenāca nekādi paskaidrojumi, jaunākais no jauniešiem piecēlās un devās iekšā gaitenītī, kas veda uz vannasistabu un guļamistabām.
Mia vēl brīdi spītīgi blenza uz tēti ar sarauktu pieri, bet tad Kors satvēra meiteni aiz plaukstas locītavas un pavilka prom. Meitene nolaida skatienu.
Dantei uz pleca uzgūla silta plauksta un Kors arī viņu maigi pavilka prom. Dante nopūtās un devās kopā ar puisi un māsu.
"Pagaidīsim, kamēr viņi aizmigs, tad atnāksim izpētīt tās grāmatas." Puisis nomurmināja Dantei pie pašas auss, pirms meitenes iegāja viņu guļamistabā.
Puisis devās tālāk, bet vēl atskatījās uz meiteni, viņa lūpas mēmi veidoja vārdu "Neaizmiedz" un viņš sazvērnieciski piemiedza ar aci.
Dante pamāja ar galvu, pasmaidīja un devās istabā.