Četru Asiņu Mantiniece | ✔

38.

Pēc brokastīm, kas notika palielā nojumē gandrīz teritorijas vidū, visiem bija jāsapulcējas laukumā aizsarglauka centrā. Šeit bija vairāk ļaužu nekā Dantei bija šķitis iepriekš. Katrā no daudzajām teltīm dzīvoja ap desmit šejieniešiem. Likās, ka kopā viņu ir vairāki simti.
– Vai šeit ir visa pretošanās kustība?– Midai bija ienācis prātā tas pats,– Ja tā, tad izskatās ļoti maz.
– Nē, šeit ir ap četriem simtiem mūsējo. Vēl apmēram tik pat ir citās, mazākās, nometnēs,– Daneks paskaidroja.
– Mēs esam vienīgie bērni,– Līrs ievēroja, palūkojoties uz Alisoni, kura bija viņa vienaudze.
– Šeit pilngadība iestājas divdesmit gados,– Kajs atteica,– Arī Kors un Daneks vēl nav.
– Bet bērni ir līdz piecpadsmit gadiem, tāpēc, bērni, beidziet uztraukties par tādiem sīkumiem,– Viņus uzrunāja garāmejoša sieviete, kura uzreiz arī devās tālāk.
– Man ir sešpadsmit,– Mia klusi iebilda.
– Uzmanību, pretošanās kustība!– Laukuma vidū kāds ierunājās. Visi pieklusa. Dante pastiepās un redzēja, ka tur strodas vecāki un arī Adrians un Ērons, kurš bija runātājs.
– Mūsu līdzšinējie plāni ir izrādījušies neveiksmīgi un neatliek nekas cits kā vienīgi gatavoties karam. Mēs rēķināmies ar to, ka daudzi no mums ies bojā. No tā nav iespējams izvairīties, ja vēlamies panākt savu mērķi.
– Ļaujiet runāt Aidenam!– Kāds pūlī iesaucās. Visapkārt skanēja murdiņa.
Tēvs pakāpās uz priekšu, un apkārt iestājās klusums.– Man nav daudz ko teikt, bet, paldies par šo iespēju,– Viņš pasmaidīja. Dante atkal varēja nobrīnīties, kā tēvs varēja ar vienkāršiem vārdiem iespaidot apkārtējos,– Pēdējo reizi, kad pretošanās kustība bija aktuāla, mēs bijām zaudējuši karā un palikuši tikai pāris simti. Tomēr mūsu idejas nekur nepazuda. Ir pagājuši gandrīz piecpadsmit gadi, un mēs atkal esam šeit un atkal gatavojamies cīnīties. Un šoreiz – uzvarēt. Paldies, ka šajā cīņā esat ar mums.
– Kāpēc, ja jau ir tik daudz miermīlīgu elfu, šeit tik bieži karo?– Mia jautāja pieklusinātā balsī. Dante paraustīja plecus.
– Jūs jau esat sadalīti četrdesmit nodaļās. Sākot ar šodienu, sāksies nopietni treniņi katrai nodaļai atsevišķi. Lūdzu pienākt katras nodaļas vecākajam. Pārējie var iet.
Dante manīja, ka Daneks dodas uz laukuma centru, bet pati sekoja Elisai un pārējiem pretējā virzienā.
– Ejam!– Viņa uzsauca Koram.
– Es pagaidīšu Daneku,– Brālis paraustīja plecus un pagāja tālāk.
Dante devās līdzi Elisai. Arī Mia nāca ar viņām.
– Es dzirdēju, ka šeit esot treniņu laukums cīņām. Aizieš paskatīties,– Mia ieminējās.
– Tas ir tur,– Elisa parādīja un Mia devās turp. Abas meitenes palika stāvam.
– Es tev netraucēju?– Dante pēc mirkļa jautāja.
– Nē, viss kārtībā,– Elisa atteica un atsāka iet,– Vienkārši aizdomājos.
– Atceries to dienu, kad mēs iepazināmies? Ēdamzālē, kad tu un Mia bijāt drusku apjukušas?– Viņa atgādināja.
– Protams,– Dante apstiprināja.
– Es jau tad nojautu, kas jūs esat. Izlikos, ka nezinu, lai jums neliktos, ka ar jums sarunājos tikai tāpēc, ka jūs bijāt tādas kā slavenas.
– Bet tu jautāji, vai mēs esam vampīru jauktenes,– Dante atcerējās.
– Jo mani interesēja, vai jūs zinājāt kaut ko par mūsu pasauli. Piedod, ka meloju.
– Tas bija sen,– Dante paraustīja plecus,– Vispār, uz kurieni mēs pašlaik ejam?
– Nezinu,– Elisa paraustīja plecus, bet solis nepalēlinājās.
Dante neko vairs nejautāja. Viņas pagāja garām pāris teltīm, starp kurām bariņos stāvēja vai gāja to iedzīvotāji.
– Zini, tu man patiki jau tad, kad iepazināmies,– Elisa pēc brīža ierunājās,– Tu biji tāds kā pretstats savai māsai. Viņa bija asa, nepacietīga, aktīva, bet tu – klusāka, nosvērtāka un apdomīgāka. Kā divi pretpoli.
Dante apmulsa. Ko viņai vajadzētu atbildēt? Uz brīdi ienāca prātā atbildēt, ka Mia tāda ir bijusi vienmēr,  mazliet sarkastiska un tieša, bet galu galā Dante tikai pamāja ar galvu. Tā bija universāla atbilde.