Pārkāpjot robežas

1.

Atvērdama acis, pirmais, kas man iešāvās prātā Mana pēdējā skolas diena šogad. Beidzot vasara! Ballītes, draugi, un, protams, izskatīgi puiši.
Lai gan arī skolas laikā ballītes mūsu mājās netrūka, par to parūpējās mans vecākais brālis, Kristaps, kuram bija jau 19 gadi. Tomēr, es šīs ballītes apmeklēt nevarēju, vienmēr bija jāsēž savā istabā, jo man taču ir tikai 16 gadi, man tādas lietas neesot jāredz.
Bet šo vasaru man neviens neatņems, es to izbaudīšu un atpūtīšos uz visiem 100%.

Ar maniem vecākiem nebija problēmu, viņi nekad nebija mājās, pārsvarā dzīvoja Anglijā, kur viņiem bija uzņēmums, kurš viņiem jāvada. Varētu teikt, ka viņiem par mums bija vienalga, vienīgais, kad viņi par mums atcerējās bija dienas, kad pārskaitīja mums naudu.

Saprotot, ka apmeklēt skolu pēdējā dienā nebija īsti nekādas jēgas, nemaz nepulejos sākt taisīties.
Paņēmu rokās savu telefonu un uzrakstīju labākajai draudzenei, Līnai. "Klau, slikti jūtos, skolā nebūšu, vakarā tiekamies pie manis, mīlu!" Nesaņēmusi atbildi, izlīdu no gultas, izgāju no istabas un devos lejā pa kāpnēm uz virtuvi, lai uztaisītu savu ik rīta tēju.
Iegājusi virtuvē, es sastingu.

Pie letes stāvēja Kristapa labākais draugs, Reinis, arī 19 gadus vecs, ļoti izskatīgs, muskuļots, un tās viņa tumši brūnās, gandrīz melnās acis, jēziņ, tas tik bija kaut kas.
-Seksīgi izskaties.- Reinis smaidot pateica.
Sapratusi, ka man mugurā ir tikai īss mežģīņu naktskrekls, es nosarku.
-Kur ir Kristaps?- Es viņam dusmīgi jautāju.
-Šeit viņa nav.- vēl joprojām smaidot, viņš pētīja manu augumu.
-Nu to es redzu, bet kur viņš ir?-
Reinis pat nedomāja man atbildēt, pienāca man klāt, un maigi noglāstīja man vaigu. Es stāvēju kā zemē iemīta.
Tā viņš droši vien dara visām savām meitenēm, kuras mainījās katru nedēļu.
-Kāpēc tev bija jābūt mana drauga māsai...- viņš domīgi skatījās man tieši acīs.
Pēkšņi pa durvīm ienāca Kristaps, un Reinis no manis pāris soļus atkāpās.
-Sīkā, tak apģērbies, neesi te viena.- Kristaps uzmetis man acis noteica. -Starp citu, šovakar šeit būs ballīte, cik zinu, tad no tavas skolas šeit arī būs cilvēki, neuzvedies stulbi, neapkauno sevi un nepiedzeries!-
Nevar būt, es varēšu apmeklēt pirmo ballīti savā mājā.
-Par to tu neuztraucies, padomā labāk pats par sevi.- Es nosmējos.
Neuztaisījusi savu rīta tēju devos uz savu istabu, iegāju dušā. Satinu matus vienā dvielī, otru aptinusi apkārt sev, devos uz savu istabu. Pacēlusi acis ieraudzīju Reini savā gultā.
-Tu mani pārsteidz arvien vairāk, bet man patīk uz ko šis viss iet, nākošreiz tevi redzēšu kailu?- Savilcis sejā smaidu viņš teica.
-Tikai tavos sapņos! Es būtu ļoti pateicīga, ja tagad pamestu šīs viesmīlīgās telpas.- Izspiedu neīstu smaidu.
Reinis piecēlās no gultas un nāca man tuvāk, es atkāpos, līdz atdūros pret sienu. Viņš pienāca man pavisam tuvu, ar pirkstiem pieskardamies dvielim, kas, bija aptīts man apkārt. Es nesapratu, kas notiek un saķēru viņa roku. Viņš pasmējās un izgāja no istabas.
Ak mans dievs, kas te tikko notika.
Es vēl joprojām stāvēju pie sienas, nepakustējusies.