Pārkāpjot robežas

43.

Atvērās mašīnas durvis un viņš nāca uz mūsu pusi.

-Reini, nemaz nedomā!- Es stingrā balsī noteicu, jo zināju, ka viņš tūlīt sāks ārdīties.

Es nostājos priekšā Kārlim.

Reinis mani pagrūda nost un sāka sist Kārli. Arī Reinis dabūja pāris sitienus pretī.
Viņi abi bija pie zemes un sita viens otru.

Reinis piecēlās, iegrūda mani mājā un aiz sevis aizslēdza durvis.
-Tu esi nenormāls!- Es kliedzu.

Gribēju skriet ārā pie Kārļa, lai zinātu vai viņam viss ir kārtībā, bet Reinis mani nelaida.

Reinim jau kādu laiku zvanīja telefons. Viņš to paņēma un no visa spēka izšķaidīja pret grīdu.

-Tev ir jāiet ārstēties.- Es ar asarām acīs teicu.
-Pagaidi, kad Kristaps par šo uzzinās.- Reinis man uzkliedza.

Es noņēmu dimanta aproci no rokas un iemetu ar to Reinim.

-Keita...-Reinis nopūtās.
-Ko, Keita?! Tu vienkārši nevari pieņemt, to ka man arī ir kāds cits.- Es kliedzu.
-Es vismaz ar viņu neguļu.- Viņš klusi noteica.
-Nesmīdini labi!- Es nosmējos.
-Man pat viņa nepatīk.-Reinis noteica.
-Akdievs, beidz.- Es sāku uzvilkties par viņa meliem.
-Tu gribi visu zināt?- Reinis jautāja.
-Patiesībā, es negribu zināt pilnīgi neko, es pat tevi negribu zināt.- Es nomurmināju un iesēdos dīvānā.

Paņēmu rokās telefonu lai zvanītu Kārlim.

-Toreiz, kad man bija problēmas, kad paliku pie tevis dzīvokli...-Reinis iesāka.
-Jā jā.-Es iesmējos.
-Mans tēvs man palīdzēja no tā visa tikt vaļā, bet viņam bija arī savi noteikumi. Ar Leniju viņš mani gribēja apprecināt jau sen, tas palīdzētu viņa biznesam. Man ar viņu pilnīgi nekas nav bijis. Viņa grib mani, bet es negribu viņu.-Reinis visu paskaidroja.

Pa to laiku Kārlis jau bija pacēlis klausuli.
-Hallo? Tu dzirdi?- Kārlis teica.
-Aa..mm.. Jā, tev viss labi?- Es jautāju.
-Viss labi, ne pirmā, ne pēdējā reize- viņš nosmējās.
-Kaut kad vēlāk saskriesimies-Karlis noteica un nolika klausuli.

-Tev to nevajadzēja darīt.- Es teicu Reinim.
-Man nebija izvēle.- Reinis iesēdās man blakus dīvānā.

Ja tā ir patiesība, tad tagad es jūtos ļoti slikti par to, ko es esmu darījusi. Bet viņš to visu varēja arī pateikt ātrāk.

-Reini, varbūt ej...- Es noteicu.
-Es nekur neiešu.- Reinis norūca.
-Tu ar viņu precēsies?- Es klusi jautāju.
-Šodien, ieraugot tevi, es sapratu, ka neko vairāk par tevi man nevajag.- Reinis atbildēja.
Es mazliet pasmaidīju.

Reinis paņēma manu roku un ap to aplika aproci, ar kuru pirms mirkļa viņam biju iemetusi.

Reinis paņēma mani sev klēpī un es aizmigu.

Atvēru acis, atrados savā gultā un Reinis mani stipri bija apskāvis.
-Labrīt, mazais.- Reinis noteica.
Paskatījos pulkstenī, bija ļoti agrs.
-Tu gan agri esi piecelies.- Es nosmējos.
-Neesmu pat minūti gulējis, gribēju izbaudīt šo mirkli.- Viņš maigi mani noskūpstīja uz pieres.
-Reini... Es nezinu kā tev to pateikt...- Es iesāku.
-Vienkārši saki.- Viņš smaidīja.
-Mums nevajadzētu tagad šeit atrasties kopā...- Es noteicu.
Reiņa smaids pazuda.
-Varbūt mums vienkārši ir jādzīvo katram sava dzīve...- Es turpināju.
-Nerunā tā.- Reinis skatījās man acīs.
-Es to nopietni.- Es noteicu un izkāpu no gultas.
-Tu gribi teikt, ka tev ir vienalga par mani, par mums?- Ari Reinis izkāpa no gultas.
-Man nav vienalga, es tev vēlu visu to labāko, bet viss kas notiek, varbūt mums vienkārši nav lemts būt kopā.- Es paskaidroju.
-Tad lai tev veicas.- Reinis palika dusmīgs, izgāja no istabas un aizcirta durvis.

Protams, man bija grūti, protams, man sāpēja,bet varbūt tā ir labāk.

Pēc pāris stundām pie durvīm kāds klauvēja.
Es aizgāju atvērt durvis, tur stāvēja Reiņa tēvs.
-Kur viņš ir?- Viņš noteica un ienāca māja.
-Viņš šeit nav.- Es skaļā balsī teicu.
-Nestāsti, cilvēki redzēja, ka kopā aizbraucāt.- Viņš staigāja pa māju meklējot Reini.
-Un viņš šeit nav bijis?- Viņš noteica ieraugot sasito Reiņa telefonu.
-Viņš bija, bet vairs nav un visticamāk, ka šeit arī vairs neradīsies, varat būt mierīgs, es viņa dzīvē vairs nejaukšos, dzīvojat laimīgi. Un es būtu ļoti pateicīga, ja jūs tūlīt pat pazustu no šejienes un nekad vairs nespertu savu kāju šeit.- Es kliedzu.
-Ja viņš neaprecēsies, tā būs tikai un vienigi tava vaina un tu to ļoti nožēlosi. Pietika jau ar to, ka izjaucu manu laulību- Viņš noteica un aizgāja.

Es biju tik ļoti nobijusies, jo pēdējo reizi kad ar viņu runāju, viņš gribēja man iesist.

Pēc kāda laika atnāca Kārlis, es pieskrēju pie viņa un stipri apskāvu.
-Viss kārtībā?- Viņš jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Tiešām viss labi? Tu izskaties pārbijusies.- Viņš turpināja.

Es neko neteicu un pakratīju ar galvu, vēl joprojām apskāvusi viņu.

-Ko viņš tev izdarīja? Viņš vēl ir te?- Kārlis sāka uzvilkties.

Viņš gāja uz manu istabas pusi.
-Viņš šeit nav.- Es klusi nočukstēju.
-Ko viņš izdarīja?- Kārlis lūkojās dziļi man acīs.
-Neko, es viņam pateicu, ka starp mums vairs nekas nebūs. Pēc tam Reiņa tēvs šeit bija, pamatīgi sakliedza uz mani.-Es paskaidroju.
Kārlis pienāca man klāt un samīļoja