Pārkāpjot robežas

25.

No rīta knapi varēju atvērt acis, galva plīsa pušu.

Es pagriezos uz sāniem, un ko es tur ieraudzīju.
Man blakus gulēja Artūrs. Akdievs, nejau mēs...
Man mugurā nebija pilnīgi nekas.
Artūrs nožāvājās un atvēra acis.
Arī viņš izskatījās ļoti apstulbis.

-Mēs...- Es iesāku.
-Labrīt.- Artūrs mani pārtrauca un pasmējās.
-Kas tev te liekas tik smieklīgi?- Es jautāju.
-Mēs abi neko neatceramies vaine?- Viņš stulbi smīnēja.
-Nevienam nekas nav jāzin.-Es stingri noteicu, ietinos pledā un izkāpu no gultas.
-Protams.- Artūrs nomurmināja un izkāpa no gultas.

Bija lieki piebilst, ka viņš bija pilnīgi kails. Es ātri aizgriezos.

-Itkā tu kaut ko nebūtu redzējusi.- Viņš nosmējās un sāka ģērbties.

Es paķēru savas drēbes no skapja un aizgāju uz vannas istabu apģērbties.

Iegāju viesistabā, uz dīvāna gulēja Krists. Es ceru, ka viņš neko nezin....

-Labrīt.- Krists nomurmināja.
-Labrīt.- Es pasmaidīju.
Krists nopētīja istabu.
-Kur Artūrs?- Viņš uzmeta acis man.
-Es tepat.- Atskanēja Artūra balss.
-Jūs atceraties ko jūs izdarījāt?- Krists jautāja.

Tikai ne to, viņš visu zin. Es neko neatbildēju un klusēju.

-Laikam, ka nē. Jūs vakar visus cilvēkus uzaicinājāt šodien uz ballīti.- Krists noteica.

Es nopūtos, paldies dievam, viņš neko nezin.
Kristam zvanīja telefons, viņš aizgāja uz virtuvi runāt.

-Es tev palīdzēšu te visu savākt.- Artūrs noteica un sāka lasīt izdzertās pudeles.
-Tev nav tas jādara.- Es pateicu un gribēju ņemt pudeli no Artūra rokām, bet viņš to nedeva.

Abi turējām pudeli un skatījāmies viens otram acīs klusējot.

-Ko jūs tur veidojat?- Krists ienākot viesistabā nosmējās.

Abi ar Artūru atlaidām pudeli un tā sašķīda.
Nepateikusi ne vārda, es aizgāju uz virtuvi pēc birstes.

Kad atgriezos, Krista vairs nebija.
-Dod man, es savākšu.- Artūrs sniedzās pēc birstes.
Es to parāvu nost.
-Tev tas nav jādara.- Es stingri noteicu.
Artūrs izrāva birsti man no rokas un noskūpstīja mani.
Es viegli atgrūdos no viņa.
-Ko tu dari?- Es mazliet apmulsusi jautāju.
Viņš skatījās man acīs un klusēja.
Es pieliecos pie viņa un noskūpstīju.

Artūrs paņēma mani uz savām rokām un aiznesa uz guļamistabu.
Viņš prātīgi mani ielika gultā, pats uzgūlās man virsū un maigi skūpstīja man kaklu, lēnām velkot nost man drēbes.
Mēs pargulejām.

-Nevienam šis nav jazin.- Es nopūtos.
-Protams.- Artūrs noteica, pieliecās pie manis un maigi uzspieda savas lūpas uz manas pieres.

Abi piecēlāmies, apģērbāmies un sākām vākt dzīvokli.

Kad dzīvoklis bija savākts, abi iesēdāmies dīvānā un nopūtāmies.

Artūrs uzlika savu roku uz manas. Es paskatījos uz viņu.
-Tu esi ļoti skaista meitene.- Artūrs noteica. -Un nenoliegšu, arī gultā esi laba.- Viņš pasmīnēja.

Pie durvīm kāds klauvēja. Es aizgāju atvērt. Durvju priekšā stāvēja Krists ar 2 šņabja pudelēm rokās.
-Tu nopietni?- Es biju izbrīnīta.
-Pavisam.- Viņš pasmaidīja.

Krists ienāca iekšā un apsēdās blakus Artūram.
Es aiznesu viņiem glāzes.

-Es ieiešu dušā.- Es noteicu un devos uz vannas istabu.
Iznācu no dušas, apģērbos un matus satin dvielī.

Aizgāju uz viesistabu. Artūrs ar Kristu jau bija izdzēruši pus pudeli.
-Nāc, pievienojies.- Krists nosmējās.
-Akdievs, Līna.- Es noteicu, jo atcerējos, ka viņai šeit vakar bija jābūt, bet nezinu pilnīgi neko par viņu.
-Ko?- Krists nesaprašanā jautāja.
-Es vakar nevarēju sazvanīt Līnu, ja nu kaut kas noticis..- Es uztrauktā balsī teicu.
-Neuztraucies, viņa ir pie sava jaunā čaļa. Viņai vairs vispār nekas neinteresē.- Krists noteica un iztukšoja glāzi.
-Tu zini kaut ko vairāk?- Ziņkārīgi jautāju.

Krists paskatījās uz mani, sapratu, ka viņam to tagad laikam nevajadzētu jautāt.

Es aizgāju uz istabu izžāvēt matus. Istabā ienāca Artūrs.
-Artūr, ej ārā.- Es nočukstēju, lai Krists neko nedzirdētu.
-Es negribu.-Viņš noteica un pienāca man klāt.
-Artūr, lūdzu.- Es žēlām acīm paskatījos uz viņu.
-Nu labi, labi.- Viņš maigi mani noskūpstīja.

Nesapratu, kas īsti starp mums notiek. Nekad pirms tam pat īsti runājuši nebijām, kas tik pēkšņi mainījās.