Pārkāpjot robežas

50.

-Viss labi?- Kārlis jautāja.
-Jā, viss labi.- Es pasmaidīju.
-Ejam pie visiem.-Karlis satvēra manu roku.
-Es gribu palikt viena.- Centos pēc iespējas pieklājīgāk atraidīt Kārli.

Kārlis neko nepasakot paņēma mani uz rokām un aiznesa uz viesistabu.

-Es ātri aiziešu līdz istabai.- Es noteicu.
-Piecas minūtes. Ja nē, eju tev pakaļ.- Kārlis nosmējās.

Es ātri aizgāju atpakaļ uz savu istabu.
Reinis sēdēja uz gultas malas.

-Nu, turpinām?- Reinis mani parāva aiz rokas, uzvilka sev virsū un sāka skūpstīt.

-Keita?- Kārlis ienāca istabā.
Ieraugot mūs viņš sastinga.

Reinis piecēlās no gultas un gāja tuvāk Kārlim.

-Reini, nevajag!- Es mazliet pacēlu balsi.
-Kaut ko teiksi, vai iesi prom?- Reinis pieejot pie Kārļa noteica.

Kārlis uzmeta acis sienai, kurā bija caurums.
-Turpiniet ko bijāt iesākuši.- Kārlis noteica un izgāja no istabas.
-Karliiii!- Es iesaucos.

Reinis uzmeta man neapmierinātu skatienu.

-Viņš man bija blakus, kad man to visvairāk vajadzēja.- Es noteicu.
-Ar viņu ir labāk?- Reinis jautāja.
-Kas tas par stulbu jautājumu.- Es nomurmināju.
-Bet atbildi.- Reinis bija uzvilkts.
-Un, protams, mēs atkal sāksim strīdēties, atkal tu man pateiksi kaut ko tādu, kas mani sāpinās, tad tu aiziesi un es te sēdēšu un raudāšu.- Es nopietnā balsī teicu.

-Aih.- Reinis nopūtās.
-Protams. Nejau es esmu tā kurai kaut kas baigi ir jāmaina. Tava dzīve ir vienkārši bardaks. Tu mani tur gribi ievilkt iekšā. Es to negribu, varbūt tiec ar to visu vienreiz galā un tad nāc pie manis, tad uzstādi savus noteikumus.- Es turpināju.

Reinis klusēja.

-Paldies par skaisto sarunu...- Es nopūtos un izgāju no istabas.

Aizgāju līdz vannas istabai.
Piegāju pie izlietnes, lai nomazgātu rokas.

Atvērās vannas istabas durvis.
Es apgriezu galvu un ieraudzīju puisi, ar kuru pirms kāda laika iepazinos.

-Iesāktas lietas ir jāpabeidz.- Viņš noteica.
-Ko?- Es nesapratu par ko viņš runā.
-Tu mani pasauci uz savu istabu. Diez kāpēc.- Toms nāca man tuvāk.
-Tas nebija tā domāts.- Es noteicu.
Toms pienāca pie manis un satvēra aiz kakla.
-Tu man to esi parādā.- Viņš sāka man skūpstīt kaklu.

Es centos no viņa tik vaļā, bet ar katru reizi, kad centos viņu atgrūst, viņš stiprāk saspieda manu kaklu.

-Lūdzu, nevajag.- Es iečukstējos.
-Klusē!- Viņš stingri noteica un vienu roku paslidināja man zem kleitas.
-Beidz!- Es iekliedzos.

Viņš aizspieda man muti, bet es iekods viņam pirkstos. Par to viņš man iesita pļauku.
Likās, ka no viņa netikšu vaļā, līdz atveras durvis. Reinis viņu norāva nost, nogrūda pie zemes un sāka sist.

Es ar asarām acīs stāvēju un uz to visu noskatījos.

Vannas istabā ieskrēja arī Kristaps.
Ieraugot mani, viņš laikam saprata kas ir noticis un pievienojās Reinim. Skats bija drausmīgs.

Toma seja bija tik ļoti sasista, ka viņu pat nevarēja atpazīt.

Kristaps viņu izmeta ārā no mājas.
Reinis pienāca pie manis.

-Viņš kaut ko tev izdarīja?- Viņš uztraukti jautāja.

Es noraidoši pakratīju ar galvu.
-Tu diezgan laicīgi ienāci.- Es caur asarām nočukstēju.

Reinis mani apskāva.
-Es viņu atradīšu, nositīšu. Goda vārds.- Reinis noteica.

-Paldies tev.-Es no visa spēka apskāvu Reini.
Vannas istabā ienāca Kristaps.
-Ballīte beigusies.- Viņš noteica.

Paskatoties ko vannas istabas, varēja redzēt kā visi pamet māju.

-Viss labi?- Kristaps jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Paldies.- Kristaps pateicās Reinim.
-Tu vari iet, es palikšu pie viņas.- Kristaps turpināja.

Reinis paskatījās uz mani un aizgāja.
Ar Kristapu aizgājām uz viesistabu.
-Kaut ko dzersi?- Viņš jautāja.

Es pakratīju ar galvu.
Kristaps paņēma divas glāzes un ieleja tajās viskiju.

Viņš iesēdās man blakus dīvānā un iedeva glāzi.
-Kas īsti notiek?- Viņš jautāja.
-Kā kas. Viss labi, cik nu labi tas var būt.- Es atbildēju.
-Davai, tagad stāsti pilnīgi visu, lai man visu, lai es zinu.- Kristaps noteica.
-Bet tev jāapsola, ka nebūsi dusmīgs vai nesāksi ārdīties.- Es smaidīju.
-Šis mani baigi neiepriecināja, bet ok, labi.- Kristaps iedzēra divus malkus viskija.
-Ko tieši tu gribi zināt?- Es jautāju.
-Kas tev ir ar Kārli, kas tev ir ar Reini un visu pārējo.-Kristals noteica.
-Tas viss ir ļoti sarežģīti. Ar Kārli es aizmirstu par visām problēmām, bet Reinis man liek justies dzīvai. Viņi abi ir ļoti forši, tev ir ļoti forši draugi.- Es nosmējos.
-Tātad tu Reini nevari aizmirst.- Kristaps norūca.
-Nezinu vai tas reāli ir iespējams, ja gandrīz katru dienu viņu satieku. -Es noraustīju plecus.
-Tu nevarēji atrast citus cilvēkus, nejau manus draugus.- Kristaps smējās.
-un tu gribētu, lai esmu kopā ar Kārli vaine?- Es jautāju.
-Es gribētu, lai tu nevienu no viņiem vispār nepazītu. Bet ja jāizvēlas, tad Kārlis. Kārlim viss ir nokārtots, viņam dzīvē vispār nav nekādu problēmu, par viņu es varu būt drošs, ka ar tevi viss būs kārtībā. Reini tu tik labi nepazīsti, viņam vajadzētu tikt galā pašam ar sevi. Viņš ir ļoti labs draugs, bet kā puisis manai māsai, galīgi ne.- Kristaps atbildēja.
-Es ar Reini šodien pārgulēju.- Es nočukstēju un gaidīju Kristapa reakciju.
Viņš ļoti dīvaini skatījās uz mani.
-Tu nopietni?!- Viņš iedzēra vēl pāris malkus.
-Man gribas viņu blakus, visu laiku.- Es teicu.
-Viņam būs bērns.- Kristaps noteica.
-Zinu. - Es nopūtos.
-Katrā ziņā, es darīšu visu, lai tev ar Reini nekas nebūtu.- Kristaps teica.
Par tādām lietām nekad ar Kristapu nebijām runājuši.
Vēl kādu laiku parunājām un tad gājām katrs uz savu istabu gulēt.