Pārkāpjot robežas

14.

Pienāca rīts.
Kāds ienāca istabā.
Uzmetu acis uz durvīm, tur stāvēja Kristaps.

Akdievs, Reinis...

Pagriezu galvu, bet gultā biju viena.
Paldies Dievam.
-Kā tev iet?- Kristaps smaidot jautāja.
-Diezgan labi, man šeit ļoti patīk.- Uzsmaidīju brālim.
-Kas tā par ballīti?- Kristapa smaids pazuda.
-Tas nebija plānots.- Uztrauktā balsī atbildēju.
-Viss kārtībā, Reinis teica, ka tu prātīgi esot uzvedusies.- Viņa sejā atkal bija redzams smaids.
-Starp citu, kur ir Reinis?- Es jautāju.
-Pie Amandas.- Kristaps mierīgā balsī noteica.
-Viņiem tur kaut kas ir?- Izbrīnīti jautāju.
-Amanda viņam ir bijusi vienmēr, tas, ka viņam tur citas ir, uz to viņa piever acis. Kāpēc tā jautā? Iepaticies?- Kristaps nosmējās.
-Akdievs, nē.- Nošķobīju seju.

Nespēju noticēt, vienu brīdi Reinis ir ar mani, otru, ar Amandu. Tad laikam sanāk, ka viņš vienmēr brauca pie Amandas, un Amanda bija viņa "darīšanas".
Kā es varēju iedomāties, ka šis puisis mainīsies manis dēļ.
Man acīs sagriezās asaras, taču raudāt es nevarēju.

Es saņēmu sevi rokās un paskatījos uz Kristapu. -Es varu šeit vairs nedzīvot?- Klusi jautāju.
-Tu tikko teici, ka tev šeit patīk. Un kur citur tu dzīvosi?- Kristaps noteica.
-Ar tevi un tavu draudzeni.- Mierīgi teicu.
-Aizmirsti, paliksi tepat.- Kristaps stingri noteica. -Labi, man jāskrien, gan jau kaut kad piebraukšu, ja nu kaut kas, saki Reinim.- Viņš uzsmaidīja un aizgāja.

Tajā brīdī es salūzu un sāku raudāt. Es biju muļķe, kas noticēja tam, ko Reinis sastastija...

Visu dienu nelīdu ārā no gultas. Negribēju kustēties, un šijā brīdī pat eksistēt.

Uz vakara pusi ieradās Reinis.
Viņš ienāca istabā, pienāca man klāt un pastījās manās noraudātajās acīs.

-Kas noticis, mazais.- Viņš uztraukti jautāja.
Neko neatbildējusi, es aizgriezos.
-Mazais, kas ir?-Reinis iesēdās gultā un uzlika savu roku man uz pleca.
Nesagaidījis atbildi, viņš turpināja. -Es tev neļaušu uz sevi dusmoties.- Viņš pieliecās pie manis un gribēja mani kustināt.
-Reini, nevajag, es negribu tevi redzēt. Ja man būtu citas vietas kur palikt, es te vairs nebūtu.- Es uzkliedzu un pagūdu viņu.
-Runā, ko tad es atkal esmu izdarījis?- Viņa balss palika nopietna.

Es paskatījos uz viņu, noslaucīju asaras, izlīdu no gultas un gāju ārā no istabas. Reinis man sekoja.
Es iegāju Maika istabā, viņš gulēja gultā un skatījās televizoru.
Piegāju pie Maika, pieliecos pie viņa un kaislīgi noskūpstīju.
Maiks palika ar atvērtu muti.
Reinis mani sagrāba aiz rokas un aizvilka uz "mūsu" istabu.

-Ko tu dari?- Viņš ļoti skaļi uzkliedza.
Dusmīgi paskatījos uz viņu un ielīdu atpakaļ gultā.
-Viss. Starp mums viss ir cauri, šis man ir par traku.- Reinis mazliet klusākā tonī noteica.
Viņš paņēma savu jaku.
-Skrien, skrien pie savas Amandas. Starp mums nekad nekas nav bijis, lai kaut kas beigtos.- Es kliedzu ar asarām acīs un no visa spēka viņam metu ar spilvenu.

Reinis uzmeta man domīgu skatienu, nosmējās, izgāja no istabas un stipri aizcirta durvis.

Istabā ienāca Maiks.
-Kas te tikko notika?- Viņš nesaprašanā jautāja.
Es uz viņu paskatījos un sāku raudāt.
-Skaidrs. Viņš nav tā vērts.- Maiks klusu noteica, pienāca pie manis un apskāva.
-Es viņam uzticējos.- Nošņukstēju.
-Tu taču zināji kāds viņš ir.- Maiks teica.
Es sāku vēl vairāk raudāt.

Es nedusmojos uz Reini, bet gan pati uz sevi, jo es viņam noticēju.

-Varbūt vēlies kaut ko iedzert?- Maiks mierīgā balsī jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
Mēs aizgājām uz viesistabu, Maiks paņēma šņabja pudeli un divas glāzes, iesēdāmies dīvānā un sākām dzert.

Pudele jau bija gandrīz pusē.
-Atceries, kad tu dzēris sajauci istabas un ielīdi man blakus gultā.- Es smejos.
-Jā, tikai žēl, ka nesagaidījām rītu, gribētu zināt kādas būtu mūsu sejas.- Maiks nosmējās.
-Vaine- Es iesmējos un iztukšoju glāzi.

Maiks uzlika savu roku uz mana vaiga, pieliecās man tuvu klāt un skatījās acīs.
-Tu esi skaista meitene, Reinis tevi nav pelnījis.- Viņš noteica.
Viņš liecās, lai mani noskūpstītu, bet es maigi pagūdu viņu.
-Nevajag.- Es klusi noteicu.
-Piedod.- Maiks atvainojās.

Pa mājās durvīm kāds ienāca.
-Esam mājās.- Kāda meitene noteica.
Es piecēlos kājās un pagāju tuvāk durvīm.
Reinis bija piedzēries, gandrīz vai pats neturējās kājās, un Amanda viņu turēja.
Amanda uzmeta dusmīgu skatienu man un veda Reini uz istabu.

Es iesēdos atpakaļ dīvānā, paņēmu pudeli un taisīju to vaļā.
Maiks izņēma pudeli no manām rokām un nolika uz galda.
-Nu jau pietiks. Jāiet čučēt.- Viņš uzsmaidīja.
-Iedosi man lūdzu kādu segu?- Ar asarām acīs jautāju.
-Tu gulēsi šeit?- Maiks nesaprašanā jautāja.
-Jā.- Es nošņukstēju.

Amanda iznāca no istabas, pēdējo reizi uzmeta man dusmīgu skatienu un izgāja no mājas.

Maiks atnesa man segu.
-Arlabunakti.- Viņš noteica, uzsmaidīja un aizgāja uz savu istabu.
Es ieritinājos segā un aizmigu tur pat uz dīvāna.