Pārkāpjot robežas

59.

Pēkšņi pa palātas durvīm ienesās Kristaps.
-Paldies dievam, tu esi te.- Es nopūtos.
-Čau. Kā tev?- Kristaps jautāja Adrianam.
-Čau, dzīvotājs būšu.- Adrians nosmējās.
-Braucam pie manis.- Kristaps stingri noteica paskatoties uz mani.

-Kāpēc tu pret viņu tik labi izturies?- Es nesaprašanā jautāju.
-Braucam.- Kristaps parāva mani aiz rokas un izvilka no palātas.

-Ko tu dari?!- Es mazliet paaugstinātā tonī jautāju.

-Keita?- Pie mums pienāca Maiks.
-Tu, brauc mājās un tiec galā ar savu brāli, Keitai vairs netuvojies.- Kristaps teica Maikam.

Mēs ar Maiku skatījāmies viens uz otru un nesapratām, kas notiek.

Kristaps mani aiz rokas rāva ārā no slimnīcas.
Katrs ar savu mašīnu aizbraucam līdz viņa dzīvoklim.

-Kāpēc tu ar to idiotu tik normāli runā?- Es uzbraucu Kristapam, kad bijām iegājuši dzīvoklī.
-Idiots ir tas, kas to visu savārīja.- Kristaps norūca.
-Viņš pats pie visa ir vainīgs!- Es kliedzu .
-Tas, kurš gandrīz nosita Adrianu un iesita tev? Kāpēc tu viņu vēl vispār aizstāvi?!- Kristaps pacēla balsi.
-Adrians man iesita!- Es nokliedzos.
-Viņš jau teica, ka tu tā teiksi.- Kristaps nomurmināja.
-Reinis man nekad nesistu...- Es stingri noteicu.
-Katrā ziņā tu tur vairs iekšā nejauksies un rīt brauksi prom.- Kristaps nomurmināja.
-Aizmirsti. Tu labāk tici tam melim, nevis man. Ko vēl viņš tev ir sastastijis?! Tas ir pilnīgs murgs.- Ar asarām acīs kliedzu.
-Tu brauksi prom, man nekas cits nav ko teikt.- Kristaps stingri noteica.

Es gāju uz durvju pusi, jo negribēju siet atrasties, bet durvis bija aizslēgtas.

-Nopietni?!- Es sāku smieties.
-Tu es nekontrolējama, tu nedomā ar savu galvu, kad satiec to kropli.- Kristaps noteica.
-Tu ļoti stipri kļūdies, un tam cilvēkam, kuram tu tici, tā ir tava lielākā kļūda... Reinis viņu sita tikai tāpēc, ka viņš iesita man, un kāpēc viņš sita man? Tāpēc, ka es paņēmu dokumentus, kuri pieder Reinim.- Es mierīgā balsī teicu.

-Viņš teica, ka Reinis esot ienesies mājā, iesitis tev un tad sācis sist viņu, dēļ tiem dokumentiem.- Ari Kristapa balss palika mierīga.

-Man šķiet, ka tev vairāk būtu jātic savai māsai...- Es klusi noteicu.
-Adrians tev iesita?- Kristaps jautāja.

Es pakratīju ar galvu.

-Tev ir jābrauc prom un jāaizmirst par Reini un Adrianu...- Kristaps noteica.
-Es nekur nebraukšu, es palikšu te un gaidīšu Reini.- Es atbildēju.
-Priekš kam tev vajag tādu babņiku? Tu pietiekami jau esi cietusi, kopā ar viņu tu cietīsi vēl un vēl...- Kristaps nopūtās.
-Es viņu mīlu...- Es noteicu.

Nedēļu es pavadīju pie Kristapa, biju arī policijā un izskaidroju visu situāciju, kā kas notika. Bija tā diena, kad arī Reinim vajadzēja būt mājās, tāpēc sataisijos un devos pie viņa, Kristapam neko nesakot.

Piebraucu pie Reiņa mājas, tur jau bija pāris mašīnas.

Ieejot iekšā mana sirds sažņaudzās. Viesistabā sēdēja Reinis, kuram divas meitenes vienkārši bija aplipušas apkārt, tur atradās arī Kārlis un vēl pāris puiši un pāris meitenes.

Reinis ar nogurušām acīm paskatījās uz mani.
Es tur stāvēju un skatījos uz viņu un gaidīju, kad viņš kaut ko teiks.

-Pievienosies?- Reinis klusi nomurmināja.

Es neko neatbildēju.

-Mēs varam aiziet uz istabu, ātri nokniebties...- Reinis turpināja.

Man tik ļoti sāpēja sirds, es izgāju pa mājās durvīm, apsēdos uz trepītēm un centos aptvert kā viņš kaut ko tādu varēja man pateikt.