Pārkāpjot robežas

45.

Es aizgāju līdz savai istabai, kurā, protams, vēl joprojām atradās Reinis.

-Esi apmierināts?- Es viņam dusmīgi jautāju.
-Esmu gan jā.- Viņš pasmējās.
-Ja es tev tiešām būtu tik svarīga, tad tev svarīgi būtu tas, lai es būtu laimīga, bet acīm redzot, tu gribi tikai to, lai man sāp.- Es viņam uzbraucu.
-Tu ar viņu nebūtu laimīga.- Reinis nomurmināja.
-Es ar viņu biju daudz laimīgāka, kā ar tevi.- Es uzkliedzu.

Nezinu vai teicu to tikai aiz dusmām, vai tiešām tā arī domāju.

-Vienīgais ko es negribu, lai tev kāds dara pāri. Ja tagad tev likās, ka ar viņu ir tik labi, tad tici man, tas ilgi vairs neturpinātos. Es tevi gribu pasargāt no visa sliktā...- Reinis ļoti mierīgā balsī teica.
-Tad pasargā mani no sevis arī. Un neradies man acīs.-Es dusmīgi noteicu.

Reinis pienāca pie manis, noglāstīja man vaigu, es pagāju pāris soļus uz atpakaļu un dusmīgi skatījos uz viņu. Reinis nopūtās un aizgāja.

Es gribēju pazust no šejienes, gribēju aizmirst pilnīgi visu.

Sapratu, ka šijā mājā man miera no viņa nebūs.
Saliku lielu daļu mantas koferī un izgāju pa istabas durvīm. Tur stāvēja Reinis.

-Uz kurieni?- Viņš nesaprašanā jautāja.
-Un es jau cerēju, ka tu šeit vais nebūsi.- Es nobolīju acis.
-Uz kurieni?- Viņš uzstājīgi jautāja.
-Prom. Lai pēc iespējas mazāk tevi satiktu...- Es nomurmināju, pagrūdu viņu un pagāju viņam garām.

Izsaucu taksi un aizbraucu pie tēta uz dzīvokli.
Pieklauvēju pie durvīm, tētis atvēra tas un bija apjucis.

-Es varu kādu laiku padzīvot šeit?- Es jautāju.
-Jā, protams, bet tev tač ir vesela māja, kāpēc šeit?- Viņš vēl joprojām bija apjucis.
-Tā vajag, un lūdzu nesaki nevienam, ka šeit esmu. Es gribu no visa atpūsties, gribu, lai mani neviens netraucē. Mājā tas nav iespējams, Kristaps tur nāk kad grib un ar saviem draudziņiem, es vienkārši gribu klusumu.- Es viņam paskaidroju.
-Nu labi.- Tētis pasmaidīja un palīdzēja man ienest koferi.

Es iegāju gulēt.

No rīta pamodos, paskatījos telefonā, man bija vairāki neatbildēti zvani un īsziņas, no Kristapa, Reiņa un Kārļa.

Atzvaniju Kristapam.
-Kur tu esi? Tev viss kārtībā?- Kristaps uztraukti jautāja momentā pacēlis telefonu.
-Man viss ir labi.- Es atbildēju.
-Kur tu esi?-Viņš ātri nomurmināja.
-Pie tēta, bet es negribu, lai kāds to zin. Kādu laiku padzīvošu šeit. Tikai lūdzu nevienam to nesaki.- Es sacīju.
-Pareizāk, neteikt Kārlim un Reinim....- Kristaps noteica.
-Mh- Es klusi nočukstēju.
-Nu labi, vēlāk piebraukšu, čau.- Kristaps noteica un nolika klausuli.

Aizgāju uz virtuvi, dzīvokli biju viena, tētis jau laikam bija devies uz darbu.

Pabrokastoju un devos mācīties, cik nu tas bija iespējams, jo domas bija pilnīgi kaut kur citur. Visu laiku bija jādomā par Reini un Kārli.

Jau nedēļu nebiju nevienu satikusi un nearvienu nebiju sazinājusies. Līdz man pēkšņi atnāca īsziņa no Kārļa.
" Piedod par to pēdējo reizi, mums vajadzētu izrunāties, negribu, lai viss tā paliek."

Ilgi domāju vai viņam vispār atbildēt. Domaju tik ilgi, līdz viņam pazvanīju.
-Nu čau pazudusī.- Kārlis nosmējās.
-Čau.- Es klusi noteicu.
-Mēs varam satikties?- Viņš jautāja.
-Es nezinu...- Nomurmināju.
-Nu es gan zinu, mums vajag parunāt, tā pazust no visiem nav labi, nevienam neko nepateikt. Ja tev ir grūti, tu vienmēr vari ar mani aprunāties. Mēs tač esam draugi...- Kārlis noteica.
-Es varu aiziet pie tevis.- Es viņam piedāvāju.
-Mierīgi, gaidu tevi.- Kārļa balsī varēja dzirdēt prieku.

Es lēnām sataisijos un devos pie Kārļa.

Piegājusi pie durvīm, tās atvērās, itkā viņš mani visu laiku gaidītu.

-Viss labi?- Viņš uzmanīgi jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Klau, ja mums nav attiecības, mēs varam vismaz būt draugi.- Kārlis noteica.
-Nedomāju, ka no tāda cilvēka kādreiz kaut ko tādu dzirdēšu.- Es nosmējos.
-Nu, stāsti, kas uz sirsniņas.- Kārlis noteica un iesēdās dīvānā.
Es smagi nopūtos.
-Nu, nu, stāsti.- Viņš turpināja.
-Man vajadzēja laiciņu sev.- Es atbildēju un apsēdos viņam blakus.
-Un kā? Kaut kas ir mainījies?- Viņš jautāja.
-Aha, protams- Es nosmējos.
-Un kas ar tām narkotikām?- Es jautāju Kārlim.
-Tev par tādām lietām pat nav jādomā...- Viņš novērsa skatienu no manis.
-Tātad, tā ir taisnība...- Es nopūtos.
-Par šo tēmu ar tevi es netaisos runāt.- Kārlis piecēlās kājās un pasniedzās pēc telefona, kurš viņam jau kādu laiku zvanīja.

Saruna neizklausījās diez ko patīkama.

-Viss kārtībā?- Es jautāju, kad viņš beidza sarunu.
Kārlis noraizējies paskatījās uz mani un atkal novērsa skatienu.
-Kaut kas noticis? Kas ir?- Es mazliet sāku uztraukties.
-No vienas puses, es tev to negribu teikt, no otras, man liekas, ka tu to gribētu zināt.- Kārlis noteica.
-Runā!- Es stingrā balsī teicu.
-Reinis ir slimnīcā.- Kārlis nomurmināja.
-Kooo?- Es pielecu kājās.
-Cietis auto avārija, sīkāk neko nezinu.- Viņš pienāca pie manis un stipri apskāva.

Es centos tēlot, ka man ir vienalga, bet man pilnīgi un galīgi nebija vienalga. Es ceru,  ka viņam viss ir kārtībā...

-Es varu tevi aizvest pie viņa.- Kārlis noteica.
-Tiešām?- Ar asarām acīs skatījos uz viņu.
-Man šķiet visi zin un redz, ka Reinis tev ir svarīgākais cilvēks... Un es viņu nekad neaizstāšu...- Kārlis mazliet pasmaidīja.

Visu ceļu līdz slimnīcai es klusēju, nezināju ko teikt, jo viss par ko spēju domāt, bija Reinis, kā  tas ir noticis un kas ir ar viņu.