Pārkāpjot robežas

60.

No rīta pamodos pilnīgi svešā istabā. Man tik ļoti sāpēja galva...

Es izkāpu no gultas, apģērbos un izgāju no istabas. Šis telpas gan biju redzējusi, es atrados Nika dzīvoklī.

-Ooo, labrīt.- Niks noteica.
-Cik nu labs tas varētu būt...- Es nomurmināju.
-Pohas?- Viņš jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Klau, es nosapņoju, ka Reinis šeit bija?- Es jautāju.
-Viņš pilnīgi noteikti te nebija.- Niks nosmējās.
-Man nav ne jausmas kā es vakar aizgāju gulēt.- Es nomurmināju un iesēdos dīvānā.
-Nuuu, tu man izstāstīji pilnīgi visu kas pa šiem gadiem ir noticis, jautaji vai nav ko iedzert, kamēr aizgāju pakaļ, tu jau tur pat uz dīvāna aizmigi.-Niks atbildēja.
-Mmm, labi. Bet kā es tiku līdz gultai?- Es jautāju.
-Es aiznesu tevi.- Niks nosmējās.
-Un drēbes?- Es nesaprašanā jautāju.
-To tu man neprasi, es tevi aiznesu ar drēbēm, noliku gulēt un atnācu gulēt tepat uz dīvāna.- Niks atbildēja.
-Akdievs...- Es nopūtos un saķēru savu galvu.
-Tač viss kārtībā.- Niks nosmējās.

Tātad to, ka Reinis šeit ir bijis, es esmu tikai nosapņojusi, kaut kāda daļa no manis, gribēja, lai tā ir īstenība...

-Kaut ko ēdīsi?- Niks piedāvāja.
-Patiesībā, man kaut kur jāaizbrauc.- Es noteicu.
-Neskrien viņam pakaļ, tas ir tas ko viņš grib... Tam tā nevajadzētu būt, ja viņš ir normāls džeks, viņam būtu jāskrien pakaļ tev, ja viņš to nedara, tad nahuj tev viņu.- Niks sakot piecēlās no dīvāna.
-Tu uzskati, ka puisim būtu jāskrien pakaļ meitenei?- Es jautāju.
-Tu esi normāla, forša meitene, tev būtu vērts skriet pakaļ, ja viņš tevi nevar novērtēt, tad es nezinu...- Niks noraustīja plecus.
-Es varu palikt šeit?- Es klusi jautāju.
-Protams, cik ilgi vien vēlies.- Niks smaidot atbildēja.
-Man ir vēl viens jautājums.- Es smaidot teicu.

Niks pasmējās un gaidīja jautājumu.

-Kāpēc tu pret mani esi tik labs?- Es samulsu.
-Es vienkārši esmu labs cilvēks.- Niks noteica un aizgāja uz virtuvi.

Es paņēmu rokās telefonu, tajā bija pāris neatbildētu zvanu un īsziņas, no Kristapa. "Kur tu esi, es uztraucos, atbildi, u.t..t.."
Un viena ziņa no Reiņa  "Izklaidējies, jauku tev vakaru"

Ar kādām tiesībām viņš man kaut ko varētu pārmest...

Es uzvilkos un uzspiedu zvanīt.
-Tu esi kretīns!- Es noteicu tik līdz Reinis bija pacēlis klausuli.
-Nu, nopisies kārtīgi?- Viņš jautāja.
-Atšķirībā no tevis, es nearvienu neesmu pisusies... Tu esi pretīgs!- Es sāku vēl vairāk uzvilkties.
-Pasveicini savu jauno draudziņu..- Reinis nomurmināja.
-Pasveicini savu jauno mauķeli.- Es viņam uzbraucu.
-Jebal, ierunājās, no viena, pie otra...- Reinis nosmējās.
-Ej vienkārši dirst un aizmirsti par manu eksistenci!- Es kliedzu.
-Būs grūti, ja ņemies ar maniem draugiem.- Reinis noteica un nolika klausuli.

Aaakdievs, es biju tik ļoti dusmīga!!!!

-Es tev teicu, neskrien viņam pakaļ...- Niks ienākot viesistabā noteica.
-Viņš ir tāds kretīns, es viņu vienkārši ienīstu...- Es dusmās teicu.

Niks nosmējās.

-Koo?!- Es viņam uzbraucu.
-Nē, neko...- Niks noteica un atgriezās virtuvē.

Es paņēmu telefonu un uzrakstīju Kristapam, ka ar mani viss ir kārtībā. Pēc pāris sekundēm viņš jau zvanīja.

-Kur tu esi?- Kristaps jautāja.
-Nedusmojies, starp mums nekas nav, viņš vienkārši piedāvāja.- Es iesāku.
-Bļeģ, kur tu esi?- Kristaps mani pārtrauca.
-Pie Nika, bet es vienkārši te palika pa....- Es turpināju.

Nepabeigusi sākāmo, Kristaps nolika klausuli.

Tas uzvilka vēl vairāk, kāpēc man nevar būt pēdējais vārds....

-Keita, nāc, paēd.- Niks sauca no virtuves.

Es aizgāju uz virtuvi, Niks man bija pagatavojis brokastis. Es piesēdos pie galda un sāku ēst.

Pēc pāris minūtēm kāds klauvēja pie durvīm. Niks aizgāja atvērt.
Virtuvē ienāca Kristaps.

-Nahuj mani draugi...- Viņš nopūtās.
-Man ar Niku nekas nav.- Es noteicu.
-Vecīt, starp mums tiešām nekas nav. Bijām pie Reiņa, viņa gribēja tikt prom, atbraucām pie manis, parunājām un gājām gulēt. Protams, katrs savā gultā.- Niks paskaidroja.
-Pie Reiņa? Atkal problēmas savajadzejas?- Kristaps bija dusmīgs.
-Neuztraucies, es braukšu prom.- Es klusi noteicu.
-Ļoti labi.- Kristaps nomurmināja.
-Tu man varētu atbraukt līdzi uz mājām pēc mantām, negribu tur viena braukt... Pāris naktis palikšu pie tevis un braukšu prom...- Es noteicu.
-Braucam.- Kristaps norūca.

Es piecēlos no galda un samīļoju Niku.
-Paldies par nakts mājām, par brokastīm un par klausīšanos manās problēmas.- Es nosmējos.
-Vienmēr laipni.- Arī Niks nosmējās.

Ar Kristapu aizbraucam līdz mājām.
Iegājām iekšā, viss bija bardakā, vel trakāk nekā, kad pēdējo reizi šeit biju. Adriana mantas arī vairs nebija. Paldies dievam, viņš ir aiztinies...

-Un kas to visu vāks?- Kristaps jautāja.
-Kas vainīgs, tas lai arī brauc un vāc.- Es dusmīgi noteicu.
Kristaps nosmējās.

Es aizgāju uz istabu, sakrameju koferī mantas un ar Kristapu devāmies uz viņa dzīvokli.