Pārkāpjot robežas

30.

Es atvēru acis. Gulēju savā gultā.
Man blakus atradās Reinis, kurš uzmanīgi vēroja mani.

-Kā jūties?- Viņš uztrauktā balsī jautāja.
-Kas notika?- Es neko nesapratu.
-Tu noģībi, es tevi iecēlu gultā, tas bija ļoti grūti un sāpīgi, bet...-Reinis teica.
-Tev viss labi?- Es viņu pārtraucu.
Viņš pakratīja ar galvu un pasmaidīja.
-Mazais, es ļoti uztraucos par tevi, varbūt tev vajadzētu aiziet pie ārsta.- Reinis dziļi lūkojās man acīs.
-Varbūt arī tev vajadzētu aiziet pie ārsta.- Es viņam iebakstīju sānā.

Reinis pagriezās uz sāniem, mēs cieši lūkojāmies viens otram acīs, līdz viņš mani noskūpstīja.
Skūpsts bija pasakains.

Es atgrūdos no viņa.
-Tev ir draudzene un man ir draugs, tā nedrīkst.- Es stingri noteicu.
-Viņa nav man nekāda draudzene, un cik ilgi tu tiecies ar to tirliņu? Pāris dienas?- Reinis atcirta.
-Kā tu zini?- Es biju izbrīnīta.
-Es teicu, ka tevi te pieskatīs, ja pat mums nekas vairs nav, es gribu, lai tu esi drošībā.- Reinis teica un noglāstīja man vaigu.
-Tu mani izspiego?- Es mazliet uzvilkos.
-Es gribēju zināt vai ar tevi viss ir kārtībā.- Reinis piecēlās sēdus.

Es paliku tik ļoti dusmīga, es izkāpu ko gultas, izgāju no istabas un aizcirtu durvis.
-Mazais...- Reinis kliedza no istabas.

Es piezvanīju Artūram.
-Negribi palikt pie manis pa nakti?- Es viņam jautāju.
-Protams.- Artūrs izklausījās pārsteigts.
-Labi, tad tad tiekamies vēlāk.- Es noteicu.
-Atā.- Artūrs noteica un nolika klausuli.

Es gribēju parādīt Reini, ka ar Artūru man viss ir nopietni, un, ka Artūrs man ir svarīgāks par viņu, kaut gan nezināju vai tā vispār ir.

Pa dzīvokļa durvīm ienāca Kristaps.
-Čau, kā Reinim?- Kristaps jautāja.
-Viņam viss ir vislabākajā kārtībā, bet es ar tevi gribu parunāt.- Mana seja bija pavisam nopietna.
-Ok, runā.- Viņš vieglprātīgi noteica.
-Kas tieši tev bija ar Līnu?- Es jautāju.
-Nuuu... Mēs pargulejām.- Kristaps noteica, tā, it kā tas nebūtu nekas.
-Kāpēc tu pārgulēji ar manu draudzeni?- Mana balss mazliet noraustījās.
-Kāpēc tu pārgulēji ar manu?- Kristaps nosmējās.
-Tu to izdarīji tikai tāpēc?- Es mazliet uzvilkos.
-Nu, protams, ka nē. Tas tā sanāca. Un es to ļoti nožēloju.- Kristaps atbildēja.

No manas istabas iznāca Reinis.
-Oho, kāds uz kājām ticis.- Kristapa sejā parādījās smaids.
-Nu ir, kā ir.- Reinis noteica.
-Ja jau tev ir labāk, tad varbūt vari šeit vairs nepalikt, Artūrs šonakt pie manis paliks.- Es skatījos uz Reini un smaidīju.
-Aizmirsti.- Kristaps nopietni noteica.
-Ko aizmirsti, viņam ir labāk, viņš var iet.- Es pacēlu balsi.
-Viņš paliks te.- Kristaps dusmīgi skatījās uz mani.
-Labi.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu un paskatījos uz Reini.
-Labi, es iešu, un tu pieskaiti viņu.- Kristaps teica Reinim.
-Protams.- Reinis smaidīja.