Pārkāpjot robežas

35.

No rīta izejot pa istabas durvīm, redzēju Kristapu sēžam uz grīdas pie ārdurvīm ar pudeli rokās.
Es uzmetu dusmīgu skatienu viņam.

Pēc mirkļa jau kāds klauvēja pie durvīm.
Kristaps atslēdza dzīvokļa durvis. Pa tām ienāca mani "mīļie" vecāki un... Reinis? Ko?

-Kas tad te notiek.- Mamma bija izbrīnīta ieraugot Kristapu.
-Sveika, meitiņ.- Viņa paskatījās uz mani un ar smaidu sejā noteica.
-Ko viņš te dara.- Kristaps dusmīgi norūca ar acīm norādot uz Reini.
-Viņš sēdēja pie durvīm un gaidīja kad kāds viņu ielaidīs iekšā, jūs abi laikam atkal esat sastrīdējušies.- Mamma pavisam labā garastāvokli teica.
-Viņš guļ ar Keitu.- Kristaps nopietnā balsī noteica.

Tētis saskatījās ar mammu.
-Nu un, kāda starpība!- Es nokliedzos.
-Keita! Pazemini toni.- Mans tēvs dusmīgi teica.
-Jums abiem šeit vispār nav nekāda teikšana. Kas jūs vispār tādi esat, jums galva tikai naudas zīmītes, jums ir vienalga, kas notiek ar jūsu bērniem. Jūs abi esat lielākie egoisti ko es zinu, es jūs ienīstu!- Es kliedzu.
-Mazais, nerunā tā ar saviem vecākiem.- Reinis noteica.
Es paskatījos uz Kristapu -Un tu pats? Tev būs bērns, bet pats guļ ar mazgadīgajām. Un mammu, tēti, viņš...-

Nepaspēju neko pateikt, jo Reinis man aizspieda muti.

-Labi, lai kas te arī notiktu, tas viss mainīsies. Mēs šeit atbraucām cita iemesla dēļ.- Mana mamma noteica.

Kādu brīdi istabā bija pilnīgs klusums, izskatījās, ka visi viens uz otru dusmojas.

Mani vecāki saskatījās.
-Mēs ar jūsu tēvu šķiramies.- Mamma teica.
-Koo?- Kristaps iesaucās.
-Tā nu ir sanācis.- Mamma mazliet pasmaidīja.
-Māja pēc nedēļas būs gatava, mēs atgriezīsimies tur..- Tētis teica, tā, it kā tas būtu pilnīgi normāli.
-Un mamma?- Kristaps jautāja.

Mamma novērsās un negribēja atbildēt uz jautājumu.
-Jūsu mātei ir cits.. Viņa Latvijā neuzturēsies ilgi.- Tēvs neapmierināti noteica.
Es uzmetu mammai nicinošu skatienu.
-Keita brauks man līdzi.- Mamma pasmaidīja.
-Kur prom?- Es norūcu.
-Uz Angliju, mācīsies tu neklātienē, ja paliksi šeit, ātrāk degradēsies. Ej krāmē mantas.- Mamma pateica un izgāja pa durvīm.

-Kāds sakars?!- Es biju šokā.
-Varbūt tā arī būs labāk.- Kristaps noteica.

Es paskatījos uz Reini, jo cerēju, ka viņš kaut ko iebildīs, bet viņš stāvēja klusu. Es paliku dusmiga, iegāju istabā un aizcirtu durvis.

Pēc pāris stundām pa istabas durvīm ienāca mamma.
-Tu vēl neesi gatava?-Viņa jautāja.
-Es nekur netaisos braukt.- Es nomurmināju.
-Un kā vēl brauksi, ģērbies un braucam, visu ko tev vēl vajadzēs, nopirksim tur.- Mamma stingri noteica.

Es piecēlos no gultas, kurā gulēju, pārģērbos un izgāju no istabas.

Pie manis pienāca Reinis, kurš visu laiku ir bijis šeit...
-Es tevi gaidīšu atpakaļ.- Viņš maigi man uzspieda savas lūpas uz pieres.
Es viņu stipri apskāvu.
-Braucam.- Mamma noteica.

Mēs aizbraucam uz lidostu un es iekāpu lidmašīnā. Manas acis bija asarās.