Pārkāpjot robežas

22.

Pagāja mēnesis, no Reiņa nebija ne ziņas, šķiet, ka jūtas pret viņu arī ir mazliet pagaisušas, kaut gan nedaudz uztraucos par to, vai viņam viss ir kārtībā.

Dzīvoju viena dzīvoklī, ik pa laikam pie manis atbrauca Kristaps. Pāris pasēdēšanas ar Līnu un viss. Kur mana labākā vasara...

Pie durvīm kāds klauvēja, gāju atvērt.
Durvju priekšā stāvēja Līna.
-Taisies, braucam pie Krista uz "labāko vasaras ballīti".- Līna nesasveicinoties teica.
-Pierunāji.- Es pasmējos.
Sāku taisīties, pēc apmēram stundas biju gatava.

-Klau, kas ar Reini? Vēl nekādas ziņas?- Līna jautāja.
-Šovakar par viņu nerunājam, un visticamāk, ka arī pārējos vakarus par viņu nerunāsim.- Es vienaldzīgi atbildēju.
-Jūs izšķīrāties?- Līna klusi nočukstēja.
-Līna, par viņu mēs nerunājam.- Es atcirtu.
-Ok, labi, labi.- Viņa nomurmināja.

Paņēmu somiņu un ar Līnu devāmies uz Krista māju.

Pie durvīm mūs sagaidīja Aleksis.
-Tu vienmēr izskaties nevainojami, bet šodien, man vienkārši trūkst vārdi.- Aleksis mani nopētīja.
-Paldies, Aleksi.-Mazliet uzsmaidīju.
Līna jau bija nozudusi.
-Vēlies iedzert?- Aleksis maigā balsī jautāja.
Es pakratīju ar galvu.

Pāris stundas vēlāk, biju manāmi iereibusi. Visu vakaru pavadīju kopā tikai ar Aleksi.

-Kas tev ar Reini?- Aleksis jautāja.
Es pieliku savus pirkstus pie viņa lūpām un noraidoši pakārtot ar galvu, liekot viņam saprast, ka tā nav tēma par ko vēlos runāt.
-Tu esi satriecoša.- Aleksis noteica un maigi noglāstīja man vaigu.
Es lēnām pieliecos pie Alekša un noskūpstīju viņu.

Vienīgais, kas man bija galvā, bija Reinis. Vienu mirkli pat likās, ka skūpstu Reini.
Aleksis pievilka mani sev tuvāk un uzlika vienu roku uz maniem gurniem.

-Varbūt ejam pie manis?- Es jautāju Aleksim.
Gribēju dabūt domas prom no Reiņa, likās, ka tā ir vienīgā izeja.

Aleksis piecēlās kājās un paņēma mani aiz rokas.
Lēnā garā aizgājām līdz manam dzīvoklim. Es atslēdzu durvis, mēs iegājām iekšā.

Paņēmu Aleksi aiz rokas un vedu uz savu guļamistabu.

Iegājusi istabā, es ātri atrāvos no Alekša rokas un biju šokā.

Uz manas gultas malas sēdēja Reinis, ar rožu pušķi rokās.

Kādu laiku viņš neko neteica, tikai skatījās uz mani un Aleksi, likās, ka pagājušās pat pāris minūtes, kas drošvien tā nebija.

Visi stāvējām klusumā un nebijām pat pakustējušies.
Līdz Reinis piecēlās kājās, viegli nometot rozes uz gultas.
-Tinies.- Viņš dusmīgi uzrūca Aleksim.
-Keita...- Aleksis skatījās uz mani.
-Ej..- Es nopūtos.
Aleksis pagriezās un aizgāja.

Vienīgais, kas man galvā bija, nebūs labi.
Reinis neko neteica, ar žēlām acīm skatījās uz mani.

-Cik ilgi?- Viņš beidzot kaut ko pateica.
-Kas cik ilgi?- Es nesapratu jautājumu.
-Cik ilgi tu ar to lohu guli?- Viņš man uzkliedza.
-Es...- Es iesāku, bet Reinis man neļāva pabeigt.
-Cik ātri tu aizmirsi par mani? Un ar cik cilvēkiem jau tu esi gulējusi? Cik šijā gultā jau ir gulējuši?- Viņš kliedza.

Nebrīnītos, ja arī kaimiņi to dzirdēja.

Es piegāju pie viņa un no visa spēka iesitu viņam pļauku. Reinis sagrāba manu roku.
Reiņa acīs bija redzamas dusmas un vilšanās tajā pašā laikā.
-Es tam kroplim sadauzīšu seju.- Reinis mazliet mierīgāka balsī teica.
-Nē.- Es nošņukstēju.
-Tu ar viņu guli ja?- Reinis atlaida manu roku.
-Nē!- Es iekliedzos. -Tu biji pazudis, kas zin, kas ar tevi ir noticis, kur tu atrodies, ko tu dari, neesmu nearvienu gulējusi. Es domāju, ka starp mums viss ir carui, jo es neko par tevi nezināju. Tu pazudi. Man sāpēja. Neviens no taviem draugiem neko par tevi nevarēja pateikt.- Caur asarām teicu.
-Varbūt arī man vajadzēja pazust pavisam.- Reinis lēni gāja uz durvju pusi.
-Reini...- Es nočukstēju.
Reinis paskatījās uz mani un aizgāja.

Esmu par 100% pārliecināta, ka jūtas pret Reini nav pārgājušas, man vēljoprojām viņš ir svarīgs.