Pārkāpjot robežas

7.

-Labrīt, mazais.- Reinis maigi man iečukstēja ausī un iedeva buču uz vaiga.

Es atvēru acis, paskatījos uz viņu un pasmaidīju.

-Laiks celties, man tevi diemžēl jāved mājās.- Viņš bēdīgi teica.
-Es vēl mazliet pagulēšu- Miegainā balsī atbildēju.
-Es jau labprāt tevi nelaistu prom, bet Kristaps pēc stundas būs mājās.- Reinis izkāpa no gultas.
-Es ieskriešu dušā. Varbūt vēlies pievienoties?- Viņš pasmīnēja.
Iemetu viņam ar spilvenu, viņš tikai nosmējās un aizgāja uz vannas istabu.

Pēc pāris minūtēm, Reinis iznāca no vannas istabas.
-Tu vēl gultā?- Viņš pārsteigts jautāja.
-Es tiešām gribētu tev pievienoties, bet mums jābrauc mazas.- Reinis sakot ģērbās.
-Kusties, mazais- Viņš mani mudināja.
-Es gribu apģērbties viena.-

Reinis pasmējās -Labi, labi. Es tevi gaidīšu lejā.
Viņš izgāja no istabas, es izlīdu no gultas, novilku Reiņa maiku un uzvilku savas drēbes.

Reinis no pirmā stāva pakliedza - Paņem atslēgas, no jakas kabatas, kas stāv uz plauktiņa.-
Pasniedzos pēc jakas, iebāzu roku kabatā. Tas ko es sajutu, nebija atslēga. No kabatas izvilku maisiņu, kurā bija zālīte.

Tajā brīdī istabā ieskrēja Reinis.
-Pag....- Viņš gribēja ko teikt, bet ieraugot, kas man ir rokās, apstājās.
-Ved mani mājās.- Es dusmīgi teicu.
-Mazais, tas nav mans.- Viņš pienāca man klāt un izņēma zāles maisiņu no rokām.
-Ved mani mājās, tagad.- Neklausijusies ko viņš man saka noteicu.
-Bet...- Viņš iesāka.
-Tagad.- Pārtraucu viņu un nokliedzos.
Viņš paņēma no jakas otras kabatas mašīnas atslēgu un aizgājām uz mašīnu.

-Mazais, es tādas lietas nedaru.- Reinis maigā balsī teica.
Viņš paskatījās uz mani un redzēja cik dusmīga esmu.
-Es tikai izpalīdzu cilvēkiem, kam to vajag, jo man ir sakari.- Reinis neatlaidību centās man paskaidrot.

Visu atlikušo ceļu es klusēju.

Piebraucām pie manas mājās.
Pie durvīm stāvēja Kristaps un pīpēja.
Es izkāpu no mašīnas un dusmīga aizcirtu durvis.

-Kur biji?- Kristaps dusmīgi jautāja.
Es neko neatbildēju.
Gribēju iet viņam garām, bet viņš mani stipri parāva aiz rokas.
-Kur biji? Un kādā sakarā ar Reini?- Viņš mazliet paaugstinātā tonī jautāja un dusmīgi skatījās uz mani.
-Laukā biju, un Reinis mani tikai atveda mājās.- Dusmīgi atcirtu pretī.
-Ja es uzzināšu, ka tu kaut kur dzerstījies apkārt, labi nebūs, tu to zini.- Viņš vēl stiprāk saspieda manu roku.
-Man sāp.- Mēģinādama tikt no viņa vaļā teicu.
Pienāca Reinis - Viņa tiešām pastaigājās, es viņu savācu un atvedu, viss kārtībā.-

Kristaps atlaida manu roku un es ieskrēju iekšā, aizskrēju uz savu istabu un aizcirtu durvis.

Kāpēc šis viss notiek, es esmu pilnībā apjukusi.

Pēc pāris minūtēm uzrakstīja Līna.
"Dzirdēju, ka šodien pie tevis mājās ballīte, nevaru sagaidīt vakaru."
Es viņai atbildēju.
"Kāda ballīte?"
Nesagaidīju pilnīgi nekādu atbildi.

Iegāju dušā un uzvilku tīras drēbes.
Visu dienu nogulēju gultā, skatoties YouTube video.

Pienāca vakars.
Dzirdēju, ka māja piepildas ar cilvēkiem.
Manā istabā ieskrēja Līna.
-Ko tu te sēdi, ejam lejā.- Viņa priecīgi iesaucās.
-Es negribu dzert.-Atbildeju.
-Man ir kas labāks.-Teica Līna un no kabatas izvilka džointu.
-Līna!- Es iesaucos.
-Neesi sēne, izejam uz balkona un uzpīpējam, nekas slikts jau nebūs, tikai uzlabosies garastāvoklis, kurš tev acīm redzot nav.- Viņa sacīja.

Nekad dzīvē vēl nebiju mēģinājuši pīpēt zālīti. Pat ikdienā nepīpēju, cik vien pāris reizes ballītēs. Taču visām pienāk pirmā reize.

-Pierunāji.- Es nosmējos un paskatījos uz Līnu.
Līna mani parāva aiz rokas un izvilka uz balkona.
Sākām pīpēt.

Līnai iezvanījās telefons.
-Pagaidi, es tūlīt būšu atpakaļ.- Teica Līna un iegāja iekšā.
Es turpināju pīpēt, līdz kāds man no rokām izrāva džointu un aizmeta prom.
-Ko tu dari?- Teica Reinis.
Pagriezos pret viņu un nezināju ko viņam atbildēt.
-Uz mani tu dusmojies, ka man kabatā atrodas kaut kas, kas nav mans, bet ko tu pati dari?- Viņš bija dusmīgs.
-Es tikai... Šī... Es negribēju... Šī bija pirmā reize, kad to daru.- Sabijusies atbildēju.
-Vienalga pirmā vai piektā, tu to nedarīsi.- Reinis norūca.
-Tu man nenoteiksi ko es varu darīt un ko nē.- Uzgriezu viņam muguru.
-Nē, mīļo saulīt, es noteikšu gan.- Viņš no mugurpuses mani apķēra.

Ko, ko? Ko viņš vispār iedomājas, noteiks ko es darīšu.

Balkona durvis pavēra Līna.
-Ui, es laikam traucēju.- Viņa iesmējās.
-Nē, netraucē, ejam dzert.- Atrāvusies no Reiņa, es iegāju iekšā.

Ar Līnu aizgājām uz viesu istabu, piegājām pie bāriņa.
-Dzeram šotus?- Es viņai jautāju.
-Kas tev ir ar Reini?- Viņa smaidīja.
Es neatbildēju viņai un salēju karai 3 šotus.
-Mazā šotu spēle?- Paskatījos uz Līnu un iesmējos.
Viņa paņēma vienu šota glāzīti, sākām dzert uz ātrumu, kurā ātrāk iedzer 3 šotus.
-Tev vēl jātrennējas.- Iesmējās Līna un izdzēra pēdējo šotu.
-Un kas ir jādara zaudētājam?- Jautāju Līnai.
-Zaudētājai ir jāpastāsta, kas viņai ir ar Reini.- Viņa pasmaidīja.
-Līna, tas ir sarežģīti, es nezinu un negribu par to runāt.- Atbildēju.

Ar Līnu aizgājām uz istabas vidu, kur bars cilvēku dejoja un sākām pašas dejot pie mūzikas.

Redzēju kā Reinis sēž dīvānā un uzmanīgi vēro katru manu kustību, katru manu soli.
Piegāju pie kāda puiša, kurš tur pat blakus dejoja, uzliku savas rokas uz viņa pleciem un turpināju dejot.

Uzmetu acis Reinim, viņa seja bija savilkta dusmās.

Es puisim noglāstīju vaigu. Puisis nebija manā gaumē, bet viss ko es gribēju izdarīt, tikai pakaitināt Reini, jo zināju, ka šis viņam var nepatikt. Pieliecos puisim tuvāk, kaut ko iemurmināju viņam ausī un pasmaidīju. Viņš itkā sapratis ko es teicu, pakratīja ar galvu un pasmaidīja.

-Es tūlīt būšu atpakaļ.- Noteicu puisim.
Devos uz vannas istabu, piekārtot matus.
Pa ceļam Reinis saķēra mani aiz rokas.
-Keita, tas nav smiekligi.- Viņš dusmīgi teica.
Es tikai pasmējos.

Viņš paskatījās apkārt, pārmeta mani pār plecu un aiznesa uz manu istabu, nolika mani zemē.
-Eeuuu, tu izjauci visu jautrību.- Nopūtos.
-Tev patīk spēlītes?- Viņš jautāja skatoties man acīs.
Es pakratīju ar galvu un pasmaidīju.

-Nu tad pa spēlēsimies.- Viņš teica.
Reinis pienāca man klāt, paņēma mani rokās un viegli iemeta gultā.
Viņš parliecāsman pāri un sāka skūpstīt man kaklu.
-Tādas spēlītes tev patīk?- Viņš elsojot man asī jautāja.
-Patīk.- Atbildēju.
Saķēru viņa galvu un sāku viņu skūpstīt.
-Apsoli, ka tādas muļķības vairs nedarīsi, apsoli, ka apzināti mani vairs nekaitināsi.- Reinis noteica.
-Apsolu.- Es nopūtu un turpinauj viņu skūpstīt.
Reinis atrāvās no manis un apsēdās uz gultas malas.
-Kas notika?- Pieliecos un uzliku savu galvu uz viņa pleca.
-Tu esi piedzērusies, tas notika.- Viņš nopūtās.
-Nu un. Mēs varam turpināt, tu taču to gribi, es zinu, ka tu to gribi.- Es smaidīju un aiz rokas viņu vilku pie sevis.
-Keita, beidz. Es ar tevi negulēšu, ja tu būsi dzērusi.- Reinis paskatījās uz mani.
-Jo?- Es jautāju.
-Ja es ar tevi tagad pārgulētu, no rīta tu to iespējams nožēlotu, un to es negribu.- Viņš nopietnā balsī teica.

Es uz viņu paskatījos ar žēlām acīm.
-Nē, mazais.- Reinis pieliecās pie manis un noskūpstīja pieri.
-Ej gulēt, mazais.- Reinis pasmaidīja.
-Tādā troksnī es tāpat neaizmigšu.- Nobolīju acis.

Reinis apgūlās man blakus pievilka sev klāt un nobučoja vaigu.
Viņa apskāvienos atrasties bija pasakaini.
Ieslēdzu televizoru, skatījāmies to, līdz es vienā brīdī aizmigu.