Pārkāpjot robežas

26.

Vakars bija pienācis un uz solīto ballīti bija ieradušies cilvēki.

Es sēdēju viesistabā uz dīvāna un vēroju Artūru, centos saprast kas starp mums ir un kas vispār notiek.

Viņš ieraudzīja, ka vēroju viņu, es novērsos.
Artūrs pienāca man klāt.
-Mēs varam parunāt?- Es klusi noteicu.
-Droši, runā.- Artūrs atbildēja un iesēdās man blakus dīvānā.
-Ne šeit.- Es piecēlos kājās un gāju uz savu istabu, Artūrs man sekoja.

Mēs iegājām istabā, Artūrs aizvēra durvis.
-Šis jau man patīk.- Artūrs nosmīnēja.
-Es gribu parunāt.- Es nopietnā balsī teicu.
Artūrs apsēdās uz gultas malas un skatījās uz mani.
-Kas starp mums notiek?- Es jautāju.
-Es nezinu. -Artūrs atbildēja.
-Tu nekad ar mani pat nerunāji, un tagad šis viss.- Es mazliet pacēlu balsi.
-Keita, beidz.- Artūrs mierīgā balsī pateica un ievilka mani sev klēpī.
-Nē, Artūr, es gribu zināt uz ko šis viss iet.- Es centos tikt vaļā no Artūra skavām.
-Keita, tu man tiešām ļoti patīc...- Artūr noteica.
-Bet?- Es jautāju.
-Nav nekāds bet, ja tu vēlies, tas viss var būt arī nopietni.- Viņš pieliecās pie manis, lai noskūpstītu.
-Tu tiešām tā domā?- Mazliet atgrūdos no viņa.
Artūrs pakratīja ar galvu un pasmaidīja.
Es viņu maigi noskūpstīju.

Mēs atgriezāmies viesistabā.
Iesēdos dīvānā.
-Vēlies kaut ko iedzert?- Artūrs jautāja.
-Man pietika ar vakardienu, negribu, nē.- Es pasmsmaidīju.

Pie mums pienāca Krists.
-Iedzeram!- Krists nokliedzās un iedeva glāzi Artūram.
Artūrs paskatījās uz mani, pasmaidīja un izdzēra glāzi tukšu.

Kā viņi pēc vakardienas vēl vispār var iedzert.

-Keita, tu arī, es tev tūlīt atnesīšu.- Krists priecīgā balsī teica.
-Es nē.- Es noteicu, bet Krists jau bija aizskrējis.

Artūrs apsēdās man blakus un aplika roku man ap pleciem.

Atgriezās Krists nu jau ar pudeli rokās.
-Dzeram?- Viņš uzsauca.
-Nē, nē, es šoreiz atteikšos.- Es uzsmaidīju.
-Starp citu, es zinu ar ko Līna mani nokrāpa.- Krists ielēja sev glāzē viskiju un iedzēra.

Es skatījos uz Kristu un klusēju.

-Ar tavu brāli.- Viņš pasmējās un vēlreiz izdzēra glāzi ar viskiju.

Es biju šokā, Kristapam būs bērns, un Līna to ļoti labi zināja, kā viņi vispār kaut ko tādu varēja izdarīt.

-Ko tu stāsti.-Artūrs arī bija šokā.
-Varbūt mums arī vajadzētu pārgulēt?- Krists skatījās uz mani un nosmējās.
-Krist, ko tu runā...- Es nomurmināju.

Paskatījos uz Artūru un viņa sejā varēja redzēt, ka tas teikums no Krista mutes skanēja stulbi.

-Es tak jokoju, forša tev tā draudzene.- Krista seja palika nopietna.
-Viņa man vairs nav nekāda draudzene, viņa ir darījusi stulbas lietas, bet šis ir par traku.- Es nopietnā balsī noteicu.

Artūrs ieraugot, ka man vispār nav garastāvokļa, pievilka mani sev tuvāk un maigi nobučoja mani uz vaiga.

-Paga, jūs abi?- Krists bija nesaprašanā.
Artūrs pakratīja ar galvu un pasmaidīja.
-Kas būs tālāk...-Krists nomurmināja un aizgāja pie citiem cilvēkiem.

Es nožāvājos.
-Ja tu gribi iet gulēt, vari droši iet, es te visu pieskatīšu.- Artūrs noteica.
-Gulēt es tiešām ļoti gribu. Paldies tev.- Es noskūpstīju Artūru un devos uz istabu.

Iegāju savā istabā, noģērbos, uzvilku lielu maiku un ielīdu gultā.