Pārkāpjot robežas

58.

Aizbraucot mājās, pa taisno devos uz istabu, pārbaudīt vai Adrians guļ. Viņš bija aizmidzis.
Aizgāju uz viesistabu, kur stāv viņa dokumentu mape un sāku pa to rakņāties. Vismaz 10 minūtes centos atrast īstos dokumentus, jo es taču nezināju, kas tie vispār ir par dokumentiem. Ieraugot Reiņa vārdu, sagrabu pāris papīra lapas, kuras bija saliktas kopā un aizbāzu sev aiz kleitas.

Aiztaisīju dokumentu mapi un centos to nolikt atpakaļ vietā.

-Ko tu tur dari?- Atskanēja Adriana balss.
-Es neko, mape bija nokritusi, es to pacēlu.- Es pasmējos. Mana sirds sitās tik ātri.

Viņš pienāca pie manis, izrāva mapi man no rokām un izgāja cauri visiem papīriem.
Viņš mani stingri sagrāba aiz rokas.

-Tur kaut kas trūkst.- Adrians dusmīgi noteica.

Es uz viņu skatījos tā itka nesaprastu par ko viņš runā.

Viņš uzmeta acis manai rokai.
-Un arī uz tava pirksta kaut kas trūkst.- Viņš palika vēl dusmīgāks.
-Es varu paskaidrot...- Es iesāku.

Es gribēju turpināt, bet apstājos tajā brīdī, kad viņš bija atvilcis savu roku. Es zināju, ka tūlīt sāpēs....

Viņš iesita man spēcīgu pļauku.

Es saķēru savu vaigu un atkāpos pāris soļus no viņa.

-Tu mani nečakarēsi.- Viņš norūca.

Es biju tik ļoti sabijusies, ka pilnīgi drebēju.

Ātri aizskrēju uz istabu, piegāju pie spoguļa, vaigs bija sarkans, tur pilnīgi noteikti paliks arī zilums. Bet Adrians ar katru reizi pārsteidza mani arvien vairāk, sliktā ziņā. Vai nu viņš tāds vienmēr ir bijis un tikai izlikās manā priekšā vai arī viņš ir ļoti mainījies.

Es iegūlos gultā un raudāju, līdz vienā brīdī aizmigu.

No rīta pamodos, pirmā doma, aizej paskaties spogulī. Es izkāpu no gultas, piegāju pie spoguļa, šausmas, viss sāp, viss sarkans un mazliet uzpampis.

Es gribēju pazvanīt Kristapam vai vismaz kādam un izstāstīt kas ir noticis, jo man ir bail atrasties ar Adrianu viena mājā. Es meklēju savu telefonu. Nevarēju to atrast. Gribēju iet uz viesistabu, bet apstājos pie istabas durvīm, jo tās bija aizslēgtas.

-Adrian!!!- Es nokliedzos.
-Tu tur sēdēsi, kamēr man nebūs dokumenti, kurus tu paņēmi.- Adrians norūca.
-Tu esi nenormāls!- Es nokliedzos.

Ielīdu gultā un atkal sāku raudāt. Kas pie velna notiek....

Pēc kāda laika dzirdēju kā noskan mājas durvis, tur kāds atnāca, es piegāju pie durvīm un centos saklausīt kaut ko, bet tas īsti nesanāca.

Pēc brīža durvis aizcirtās. Es pieskreju pie loga un redzēju kā Reinis iet uz savu mašīnu. Es klusi atvēru logu.

-Reini!- Es klusu uzsaucu.

Viņš pagriezās, es paķēru dokumentus un nometu tos viņam pa logu.

Viņš tos pacēla, pārskrēja ar acīm tiem pāri un uzmeta acis man.

-Kas tev ar seju.- Viņš jautāja.

Es klusēju un man atkal acīs parādījās asaras.

-Tas bija viņš?- Viņa balsī bija jūtamas dusmas.

Es neko neatbildēju un pagriezu galvu.

Pāris sekundes Reinis klusējot skatījās uz mani un tad viņš devās atpakaļ.

Noskanēja mājas durvis un tālāk turpinājās kliegšana. Skaņa bija tāda, ka tur plīsa pilnīgi viss, kas bija pa ceļam. Tas bija šausmīgi un mokoši, jo es sēdēju istabā no kuras nevarēju tikt ārā un nezināju, kas īsti tur notiek.
Pilnīgi noteikti bija skaidrs, ka tas nav nekas labs.