Pārkāpjot robežas

15.

No rīta atvēru acis.
Blakus krēslā sēdēja Maiks un skatījās televizoru.

-Oo, labrīt. Es ceru, ka nepiecelu tevi.- Viņš paskatījās uz mani un noteica.
-Nē, ir jau laiks celties.- Es atbildēju.

Piecēlos no dīvāna un devos uz istabu.
Iegāju istabā, gultā gulēja Reinis.
Paņēmu savas drēbes un gāju uz vannas istabu. Iegāju dušā, apģērbos un izgāju no vannas istabas.

Grasījos iet ārā no istabas.
-Mazais...- Reinis miegainā balsī nomurmināja.
-Nekad mani tā vairs nesauc.- Es stingri atcirtu un izgāju no istabas.

Visu dienu pavadīju pie jūras, domājot par visu, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis.
Atgriezos mājā.

Es aizgāju pie Maika.
-Klau, aizvedīsi mani uz pilsētu?- Es viņam jautāju.
-Protams.- Viņš uzsmaidīja.
Es palūdzu Maikam mani aizvest pie Līnas.

Pieklauvēju pie Līnas mājas durvīm, durvis atvēra svešs puisis, brūniem matiem, tumši zaļām acīm ar smaidu sejā. Skanēja skaļa mūzika un cilvēku balsis pāri tai.

-A...mm... Kur ir Līna.- Es apmulsusi jautāju.
-Nāc iekšā skaistulīt.- Puisis mani aiz rokas ievilka iekšā un aizvēra mājas durvis.
-Starpcitu, Aleksis.- Viņš uzsmaidīja.
-Keita.- Uzsmaidīju pretī.

Man iezvanījās telefons, ieskatījos tajā. Zvanīja Reinis.

Es nopūtos, paskatījos uz Aleksi.
-Puisis ja?- Viņš nopietnā balsī noteica.
-Nē, man nav puiša.- Pasmaidīju.

Puisis aplika roku ap maniem pleciem un veda pie pārējiem.

Viesistabā sēdēja bariņš cilvēku, ieraudzīju Līnu, viņa runāja ar Kristu, izskatījās nopietna saruna, uzmetusi acis man, viņa mazliet pasmaidīja un atgriezās pie sarunas.
-Vēlies kaut ko iedzert?- Aleksis maigā balsī jautāja.
Es noraidoši pakratīju galvu.
-Kāpēc es nekad agrāk tevi neesmu redzējusi?- Ziņkārē jautāju.
-Es esmu Krista brālēns, pirms 3 dienām pārvācos uz šo pilsētu.- Pusisis atbildēja un uzjauca man kokteili.
-Es nedzeršu.- Smaidot teicu un paņēmu rokās glāzi.

Mājā sāka rasties arvien vairāk cilvēku. Biju mazliet iereibusi.

Visu laiku runāju tikai ar Aleksi, pat ar Līnu neesmu runājusi. Aleksim biju izskatījusi arī visu situāciju ar Reini, īsti nezinu kāpēc, bet likās, ka viņam varu stāstīt pilnīgi visu, kaut vai puisi iepazinu tikai pirms pāris stundām.

-Tas ir viņš?- Aleksis ar acīm norādīja uz tālāk esošo dīvānu.
Es uzmetu acis un tās atdūrās pret Reini.
-Es tūlīt būšu atpakaļ.- Uzsmaidīju Aleksim un devos taisnā ceļā pie Reiņa.
-Ko tu te dari?- Dusmīgi norūcu.
Reinis sagrāba mani aiz rokas un ievilka sev klēpī. Viņš mani turēja un nelaida prom.
-Reini, izbeidz. Laid mani vaļā.- Mazliet skaļākā tonī teicu.
Reinis sagrāba manu galvu un noskūpstīja. Es atrāvos un iesitu viņam pļauku, bet viņš sagrāba manas rokas un stingri tās turēja.

Pie mums bija pienācis Aleksis.
-Varbūt palaid viņu vaļā?- Aleksis mierīgā balsī teica Reinim.
-Nejaucies.- Reinis dusmīgi norūca pretī.
-Vecīt, viņa tevi negrib.- Aleksis centās mani atraut no Reiņa, bet viņam nesanāca.

Reinis maigi nogrūda mani blakus, piecēlās kājās un piegāja pie Alekša.
-Reini, nevajag.- Es teicu un pavilku Reini aiz rokas.
-Braucam.- Reinis paskatījās uz mani un teica.
-Es ar tevi nekur nebraukšu.- Dusmīgi noteicu.
Reinis stipri sagrāba mani aiz rokas.
-Man sāp.- Es klusi noteicu.
Aleksis atrāva Reiņa roku no manas.
Reinis dusmīgi paskatījās uz Aleksi un atvilka dūri.
-Nevajag!-Es nokliedzos un pieskreju priekšā Aleksim.

Reiņa dūre apstājās pāris centimetrus no manas sejas.
Es aizspiedu acis, jo likās, ka dūre atdursies pret manu seju.

Atvērusi acis, redzēju, kā Reinis lūkojas man acīs.
-Braucam, vai arī tu zini, kas notiks tālāk.-  Reinis pavisam nopietnā un mazliet aizkaitinātā balsī teica.

Viņš maņēma mani aiz rokas un aizveda līdz mašīnai.
-Kas tas par cirku.- Apstājusies pie mašīnas un pagriezusies pret Reini dusmīgi noteicu.
-Kāp mašīnā.- Viņš norūca.
-Nē, Reini. Mēs nekas neesam, tu man nenoteiksi ko man darīt un ko nē.- Dusmīgi atcirtu.
-Ja negribi problēmas ar Kristapu, kāp mašīnā.- Reinis noteica un iesēdās mašīnā.
Arī es iesēdos mašīnā.

-Es tevi ienīstu.- Es nomurmināju.
Piebraucām pie mājas.

Ārā pie durvīm stāvēja bariņš jauniešu, kas smēķēja. Sapratu, ka arī šeit ir ballīte.
-Lieliski, atvedi mani no vienas ballītes uz otru.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu, izkāpu no mašīnas un iegāju mājā.

Māja bija pilna ar cilvēkiem, arī Amanda bija šeit.

Aizgāju uz istabu.
Pie gultas uz plauktiņa stāvēja maisiņš, kurā iekšā bija tabletītes.

Visām pienāk pirmā reize, pie sevis nodomāju, paņēmu vienu ripiņu un noriju.

Pēc pāris minūtēm viss likās pavisam savādāk, viss likās tik jauki un forši.

Aizgāju uz viesistabu, paņēmu glāzi ar nezināmu šķidrumu, kas stāvēja uz galdiņa, sāku to dzert un kustējos mūzikas ritmā.

Pie manis pienāca Reinis.
-Tev viss labi?- Uztrauktā balsī jautāja.
-Man viss ir vienkārši ideāli.- Es uz viņu paskatījos, pasmaidīju un apķēru viņu.
Reinis mani atgrūda un ieskatījās manās acīs.
-Ko tu lietoji?- Viņš satvēra mani aiz pleciem.
Es viņam neatbildēju un turpināju kustēties mūzikas ritmā.

Reinis mani apstādināja.
-Ejam uz istabu.- Viņš stingri noteica.
Es uzreiz viņu paklausīju, pagriezos un devos uz istabu, Reinis man sekoja.

Iegājām istabā, Reinis mani pagrieza pret sevi un turēja aiz pleciem.
-Ko tu esi salietojusies?- Viņš dziļi lūkojās manās acīs.
Es neatbildēju, norādīju ar acīm uz plauktiņu un pasmaidīju.
-Bļāviens Keita!- Viņš dusmīgi noteica, atrāvās no manis, piegāja pie plauktiņa, paņēma maisiņu un ielika savā kabatā.
-Ko tad tu vairs.- Es nosmējos.
-Tev ir jāiet gulēt.- Reinis atgriezās pie manis.
-Neeee- Es nopūtos. -Ja vien, mēs ejam abi kopā.-turpināju, piegāju viņa tuvāk un paliku savas rokas zem viņa krekla.
-Keita...- Reinis nopūtās un skatījās apkārt.
Mana bilde pēkšņi pazuda.