Pārkāpjot robežas

4.

Biju gatava ballītei.

Nogāju uz pirmo stāvu un iegāju virtuvē. Tur stāvēja Kristaps, apskāvis savu draudzeni Lindu.
Kā viņš tā var, vēl pirms pāris stundām viņš savā istabā mīcījās ar citu.

-Vari lūdzu aizvest līdz Krista mājai?-Es lūdzu brālim.
-Ko tur pazaudēji?- Viņš neatrāvis acis no Lindas atbildēja.
-Ballīte, un nesāc tēlot lielo, gadīgo brāli, es būšu prātīga, es apsolu.- Ar kucēna acīm skatījos uz Kristapu.
-Es ceru, ka tur īpašu ielūgumu nevajag, lai ierastos.- Viņš nosmējās.
-Kā tas bija jāsaprot?- Nesapratu, ka Kristaps to bija domājis.
-Ar puišiem piebrauksim.- Kristaps beidzot paskatījās uz manu pusi.
-Kristap, lūdzu nevajag, šaubos, ka jūs tur kāds gaidīs.-
Kristaps ļauni pasmaidīja -Labi, braucam. Pie reizes aizvedīšu mājās Lindu.-
Paķēru savu telefonu un devāmies uz brāļa mašīnu.

Piebraucām pie Krista mājas.
-Tikai prātīgi.- Kristaps noraizējies uz mani paskatījās.
Es viņam uzsmaidīju un izkāpu no mašīnas.

Mājās durvis bija atvērtas, itkā aicinot iekšā pilnīgi katru garām gājēju.
Iegāju iekšā, izskatījās, ka ballīte šeit jau notiek pāris stundas. Māja bija pārpildīta ar cilvēkiem.

Man pretī skrēja Līna.
-Aktdieva Keit. Es tevi mīlu!- Kliedza Līna apķeroties man ap kaklu.
Bija skaidrs, ka viņa jau bija piedzērusies.
Iespiedusi man rokās glāzi, viņa vilka mani uz viesistabu.
Es apsēdos dīvānā, sāku tukšot Līnas iedoto glāzi. Un Līnas jau vairs nebija.

Pie manis pienāca puisis.
-Sveika, skaistulīt.- Viņš pētot manu augumu teica.
-Nu sveiks, sveiks.- Atbildēju ar smaidu sejā.

Tad atgriezās Līna, parāva mani aiz rokas, iztraucēdama manu tikko iesākušos sarunu ar puisi. Aizgājām uz virtuvi.

-Kurš ir tas drosmīgais, kas stāsies man pretī uz šotu spēli?- Krists skaļā balsī sauca.
-Keita!- Līna iekliedzās un pastūma mani tuvāk galdam.
Es apstulbusi un neko nesakot stāvēju.
-Nu, Keita, vai tu esi tik drosmīga, vai arī neesi uz ko tādu spējīga?- Krists uz mani izaicinoši skatījās.
Arī visi pārējie skatieni tika pievērst man.
-Mierīgi!- Es atbildēju, kaut gan biju pilnīgi droša, ka zaudēšu.
Visi uzgavilēja.

Tātad šotu spēle, pavisam vienkārši, kurš pirmais izdzer 5 šotus pēc kārtas, uzvar, tas, kurš zaudē, izdzer vēl alu.

Un spēlē varēja sākties. Pirmos divus šotus izdzēru reizē ar Kristu, tomēr pie ceturtā es atpaliku. Pieņēmusi rokās pēdējo šota glāzīti, Krists jau bija pie beidzis savu.
Noteikumi paliek noteikumi, iztukšoju savu piekto glāzīti un paņēmu blakus esošo alu, to izdzērusi, sapratu, ka šī galīgi nebija tā labākā doma. Es knapi turējos kājās. Aizgāju līdz viesistabai un iesēdās dīvānā.

Man blakus apsēdās tas pats puisis ar kuru nepabeidzu sarunu.
-Saki savu vārdu skaistulīt.- Puisis uzsmaidīja.
-Keita- Atsmaidiju viņam atpakaļ.
-Vārds tik pat skaists, cik pati. Mani sauc Edijs.- Pievilcis mani sev tuvāk viņš noskūpstīja man kaklu.
-Klau, aizejam, es tev ko parādīšu- Puisis paņēma mani aiz rokas, piecēla mani kājās.
Viņš veda mani uz otro stāvu un ieveda kādā istabā.

-Ko tu gribēji man parādīt?- Jautāju Edijam.
Viņš neatbildot pienāca man klāt, saka skūpstīt man kaklu, savas rokas uzlikdams man uz dibena.
Alkohols man bija iesitis tik stipri pa galvu, ka pilnībā nesapratu notiekošo.

Pēkšņi viņš mani iegrūda gultā un uzlīda man virsū, turpināja skūpstīt manu ķermeni.
-Izbeidz!- Es Nomurmināju, jo nebija spēka parunāt.

Aiz durvīm bija briesmīga skaņa, kāds kliedza, un likās, ka kāds pat kaujas.
Pēkšņi istabā kāds ieskrēja, norāva Ediju no manis un sāka sist. Tieši tajā brīdī es sapratu visu, kas notika pirms tam.
Sitējs bija Reinis.
Bet kā. Kā viņš zināja, ka esmu šeit. Kā viņš zināja, ka esmu šijā istabā.

-Reini, pietiek!- Es nokliedzos, knapi turēdamās kājās.
Reinis atliecās no Edija, pārmeta mani pār plecu. Nesot mani ārā no mājas, redzēju, ka viņš uz šejieni nebija atbraucis viens, šeit bija arī Kristaps un pāris viņa draugi.

Reinis iznesa mani no mājas un iesēdināja mani mašīnā, apgāja tai apkārt un iesēdās pats.
-Tu stulba esi? Tu saproti, kas būtu noticis, ja es tur nebūtu iegājis? Vai varbūt tu to gribēji?- Reini uz mani kliedza.
Es tikai stulbi skatījos uz Reini un smaidīju, ar roku noglāstīju viņam vaigu.
-Keita!- Viņš iesaucās.
-Tu mani sauc vārdā, tikai tad, kad esi dusmīgs?-Smaidot jautāju.
Reinis man neatbildēja un sāka braukt.
-Kur mēs braucam?- Es pagriezu skaļāk mūziku. -Labi, varam arī paklusēt.- Pastījos uz Reini un viņa dusmīgā seja neizmainījās.
Nespēdama klusēt es atkal sāku runāt. - Reini, lūdzu runā ar mani, nedusmojies taču.-
-Keita, paklusē.- Viņš norūca un apstādināja mašīnu, jo bijām pie manas mājas.

Reinis izkāpa no mašīnas, apgāja apkārt mašīnai un atvēra blakus sedetaja durvis.
-Pati varēsi paiet, vai man tevi aiznest?- Viņš vaicāja.
-Es nekur neiešu.-
Viņš izvilka mani no mašīnas un ienesa mani mājā, aiznesa mani uz istabu un prātīgi ielika mani gultā.

Reinis jau grasījās iet ārā pa durvīm, taču mani vārdi viņam lika apstāties.
-Reini, lūdzu panāc- Es klusi nomurmināja.
Viņš pieliecās man klāt, es sagrabu viņu aiz krekla un pievilku sev tuvāk.
-Noskūpsti mani.- Viņam teicu.
-Keita, tu esi piedzērusies.-
-Es zinu, ka tu to gribi, noskūpsti mani!- Jau skaļākā tonī teicu.
-Es tevi noskūpstīšu tad, kad būsi skaidrā, un tikai tad, ja pati to vēlēsies.- Reinis noņēma manas rokas no sava krekla un izgāja no istabas.

Ja es būtu kāda cita, viņš jau sen būtu izmantojis izdevību, bet priecājos, ka viņš to nedarīja ar mani.

Nenovilkusi drēbes, jo nebija spēka, palīdu zem segas un aizmigu.