Pārkāpjot robežas

18.

Man bija ļoti grūti atvērt acis, gandrīz vai neiespējami. Man tik ļoti nāca miegs.

Atverot acis, ieraudzīju Reini, sēžot man blakus un turot man roku.
Sapratu, ka atrodos slimnīcā.
Pareizi... Es esmu idiote....

-Mazais.- Reiņa sejā bija redzamas raizes.
Es pasmaidīju.
-Apsoli, ka nekad mūžā tā nedarīsi.- Viņš trīcošā balsī teica.
Es pakratīju ar galvu.
-Tev viss ir labi? Man nevajag pasaukt ārstu? Kā tu jūties?- Reinis bija ļoti uztraucies.
-Viss ir labi, tikai ļoti nāk miegs.- Es nočukstēju.
-Paguli, tev vajag mieru.- Viņš noteica un noskūpstīja man roku.
Es aizvēru acis un aizmigu.

Pēc kāda laika pamodos, jo kāds manā palātā runāja.
-Izdarīsi viņai pāri, tu gulēsi tur pat, kur, tu zini kas...- Kristaps noteica.
-Es saprotu, ja kaut ko izdarīšu nē tā, tad vari darīt ar mani ko vien vēlies.- Reinis atbildēja.
-Bet draugi mēs vairs neesam.- Kristaps nomurmināja.
Noklaudzēja palātas durvis.
Es atvēru acis.

Palātā stāvēja Reinis, viņam rokās bija milzīgs rožu pušķis.

Ieraugot, ka esmu pamodusies, viņš pienāca man tuvāk.
-Mazais, tās tev.- Viņš pasmaidīja.
-Nevajadzēja.- Es uzsmaidīju pretī.
-Kad mani laidīs ārā?- Es čukstēju.
-Redzēs kā tev būs rīt, ja viss būs kārtībā, tad varēsi doties mājās.- Viņš teica, ieliekot skaistos ziedus vāze.
-Un kuras tagad skaitās manas mājas.- Es mazliet iesmējos.
-Manas mājas, ir arī tavas mājas.- Viņš pieliecās pie manis un noskūpstīja man pieri.
-Bet Kristaps?- Jautāju.
-Tur viss kārtībā, nu tādā ziņā. Vakar parunāju ar viņu. Pāris reizes dabūju pa seju, bet tā viss labi.- Viņš nolika ziedus uz plauktiņa blakus manai gultai.
-Bet jūs vairs neesat draugi...- Es bēdīgi noteicu.
-Par to tu neuztraucies.- Viņš pasmaidīja.
Ieskatījos viņa acīs, tās bija nogurušas.
-Tu esi gulējis?- Es jautāju.
Reinis noraidoši pakratīja ar galvu.
-Nāc blakus.- Es noteicu.

Viņš ielīda man blakus gultā, apķēra mani un noskūpstīja vaigu.
-Nekad tā vairs nedari.- Viņš čukstēja.
Pēc pāris minūtēm bijām aizmiguši.

Pamodos, palātā neviena nebija, arī Reinis bija pazudis.

Kāds pieklauvēja pie palātā durvīm.
Ienāca Aleksis.
-Nu sveika. Līna nevarēja atnākt.- Viņš verot durvis teica.
Aleksis pagriezās pret mani, viņam rokās bija mazs rožu pušķītis.
-Šis tev, bet to es laikam nepārspēšu.- Viņš iedeva man pušķīti un noskatījās uz Reiņa dāvinātajiem ziediem.
-Paldies tev.- Es pasmaidīju.
-Kas vispār notika?- Aleksis jautāja.
-Nav svarīgi, galvenais, ka viss kārtībā.- Atbildēju.

Palātā ienāca Reinis. Sākumā smaidīgs, bet ieraugot Aleksi, smaids pazuda.
-Es tev atnesu augļus.- Reinis noteica un nolika maisiņu uz plauktiņa.
Reinis paskatījās uz Aleksi. -Tev laiks doties.- Viņš noteica.
-Es pats zināšu, kad man ir laiks doties.- Aleksis pārliecinoši atbildēja.
Reinis paskatījās uz mani un atgriezās pie Alekša.
-Tinies prom.- Reinis dusmīgi noteica.
Aleksis skatījās uz mani, it kā gaidot, ko es teikšu.
Nesagaidījis neko Aleksis teica. - Nu labi, es iešu, tiksimies citreiz.- Viņš piemiedza ar aci un aizgāja.

-Kāpēc tu tā?- Paskatījos uz Reini un jautāju.
-Es zinu, ko viņš no tevis grib.- Viņš atbildēja un iesēdās blakus gultā.
-Ko?- Nesapratu par ko viņš runā.
-Gultā tevi ievilkt. Tu pasties kā viņš uz tevi skatās. Par skatīšanos vien viņam vienu varētu ielikt.- Reinis uzvilkās.
-Bet viņš mani nedabūs.- Es pasmaidīju.
-Es zinu. - Reinis pārliecinoši noteica un pasmaidīja. -Labi, man jābrauc, rīt no rīta būšu klāt.- Viņš turpināja.
-Labi.- Pasmaidīju.
Reinis pieliecās pie manis, maigi uzspieda savas lūpas uz manas pieres, noglāstīja man vaigu un aizgāja.

Es ieritinājos segā un ar smaidu sejā aizmigu.