Pārkāpjot robežas

24.

Vasara bija pagājusi, jau 2 nedēļas biju atgriezusies skolā. Pa šo laiku biju aizmirsusi par Reini, nezināju pilnīgi neko par viņu, vai viņš vēl ir ārzemēs vai kaut kur tepat. Aleksis ar mani nerunāja pēc pēdējās tikšanās ar Reini.
Bet es biju laimīga, man bija labi tā kā ir.

Ar Līnu sēdējām klasē un gaidījām pēdējo stundu, kas bija matemātika.
-Tad šovakar pie manis.- Es Līnai teicu.

Šovakar bija plānota maza ballīte pie manis, cerams, ka maza, jo parasti mazās ballītes nekad nav bijušas tik mazas.

Līna pakratīja ar galvu.
-Tev kaut kas noticis? Izskaties nomākta.- Es skatījos uz Līnu un nesapratu, kas viņai noticis.
-Mēs ar Kristu... Mēs izšķīrāmies.- Viņa sāka raudāt.
-Akdievs, nu nē.- Es uzreiz viņu apķēru.
-Viss būs labi, gan jau salabsiet.- Es viņu mierināju.
-Ne šoreiz, es izdarīju lielu kļūdu.- Viņa nopūtās.
-Ko tu izdarīji?- Biju nesaprašanā.
-Es viņu nokrāpu.- Līna sāka raudāt vēl vairāk.

Nekad nebiju domājusi, ka Līna uz kaut ko tādu ir spējīga, drīzāk Krists to varētu izdarīt, bet nejau Līna.

Es viņu apskāvu cik cieši vien varēju.

Klasē ienāca Krists ar savu draugu Artūru.
Krists ar dusmām skatījās uz Līnu.
-Čau Keita.- Krists noteica.
-Čau.- Es atbildēju.
Artūrs tikai šķībi noskatījās uz mani, nezinu, kas viņam vienmēr pret mani ir bijis, bet es viņam nekad neesmu patikusi.
Krists ar Artūru apsēdās solā, mazliet tālāk no mums.

-Viņš arī tur būs?- Līna jautāja un noslaucīja asaras.
-Nu es domāju, ka jā, bet varu viņam varbūt pateikt, lai nenāk.- Es atbildēju.
-Nē, lai viņš tur ir, man vienalga.- Līna noteica.
Pilnīgi noteikti viņai nebija vienalga.

Pēc skolas devos mājās, mazliet piekārtoju dzīvokli.

Pa durvīm ienāca Kristaps ar pāris saviem draugiem un pāris pudelēm rokās.
-Ko tu te dari?- Apstulbusi jautāju.
-Mēs te pasēdēsim.- Viņš atbildēja un ērti iekārtojās viesistabā uz dīvāna.
-Nuuuu, nē, man te šovakar ir paredzēta ballīte.- Es atcirtu.
-Vēl jo labāk, ceru, ka te būs smukas meitenes.- Kristaps pasmējās.
-Tev ir meitene, kurai būs bērns, ko tu vispār runā.- Es uzbraucu Kristapam.
-Es tikai jokoju.- Viņš palika nopietns.
Es nopūtos un aizgāju uz savu istabu, sāku taisīties.

Bija pienācis vakars, manā istabā ienāca Kristaps.
-Es jau neko, bet mājā jau ir pilna ar cilvēkiem.- Kristaps teica.
Un es vēl nebiju gatava...
-Labi, es tūlīt iešu.- Atbildēju.
Kristaps izgāja no istabas.

Es skapī atradu īsu melnu kleitiņu. Novilku drēbes un grasījos vilkt kleitu. Attaisījās istabas durvis.
-Piedod sajaucu durvis.- Artūrs noteica.
Es paķēru kleitu un pieliku to sev priekšā.
-Varbūt arī nesajaucu.- Artūrs teica un pētīja mani.
-Artūr, vācies ārā.- Es paliku dusmīga.
-Labi izskaties.- Artūrs pasmaidīja un aiztaisīja durvis.

Es ātri uzvilku kleitu, piekārtoju matus un devos pie pārējiem.

Tā mazā plānotā ballīte bija pārvērtusies par tik lielu ballīti, kāda šijā dzīvoklī vēl nebija bijusi.

Piegāju pie Krista.
-Neesi redzējis Līnu?- Es jautāju.
-Gan jau kāda čaļa gultā.- Krists nosmējās.
Es uz viņu šķībi paskatījos.
-Nu nezinu, neesmu īstais cilvēks kam prasīt.- Viņš turpināja.
Pie mums pienāca Artūrs.
-Pirmīt izskatījies labāk.- Artūrs pasmīnēja.
-Kā tas bija jāsaprot?- Krists jautāja.
-Nekā, aizmirsti.- Es nomurmināju un aizgāju uztaisīt sev kokteili.

Centos sazvanīt Līnu un malkoju vienu dzērienu pēc otra.

Ballīte jau gāja uz beigām, bija palikuši vien pāri cilvēki. Kristaps ar saviem draugiem jau bija aizgājuši.

Es ar Kristu un Artūru sēdējām dīvānā un smejamies par dažādām lietām, visi bijām piedzērušies.

-Es laikam iešu gulēt, bet jūs droši varat palikt un turpināt dzert.- Es noteicu un piecēlos kājās.
-Arlabunakti.- Krists pasmaidīja.
Aizgāju uz savu istabu un noņēmu savu kosmētiku.

Atvērās istabas durvis, tur stāvēja Artūrs, viņš ienāca iekšā un aizvēra durvis.
-Tu atkal sajauci durvis.- Es nomurmināju.
-Šoreiz es nesajaucu.- Viņš klusi noteica un pienāca man klāt.
Viņš pievilka mani sev klāt un sāka skūpstīt, es nepretojos.
Tas bija pēdējais ko es atceros.