Pārkāpjot robežas

34.

No rīta piecēlos no telefona zvana.
-Jā.- Samiegojusies noteicu, nepaskatījusies kas zvana.
-Es esmu pie durvīm, iekšā nelaidīšu?- Atskanēja Artūra balss.

Es sekundes laikā biju pamodusies.

Noliku klausuli, ātri uzvilku pirmās drēbes kas pagadījās pa rokai un skrēju pie durvīm.

Atvēru durvis un ieraudzīju diezgan nepatīkamu skatu.

Artūrs stāvēja atstutejies pret sienu ar pudeli rokās.
-Tu vispār esi gulējis?- Es mazliet aizkaitinati jautāju.
Artūrs noraidoši pakratīja ar galvu un stulbi smaidīja.
-Tad varbūt ej mājās izgulies...- Es nomurmināju.

Artūrs neko nepateicīgs ienāca dzīvokli un iegūlās dīvānā.
-Artūr...- Es nopūtos.
-Nāc blakus.- Viņš nomurmināja.
-Nekur es neiešu.- Es atcirtu.
Artūrs paņēma mani aiz rokas un vilka dīvānā.
-Artūr, beidz!- Es iekliedzos.

No istabas izskrēja Reinis, vins bija tikai bokseršortos.
Viņš pieskrēja pie mums un atrāva manu un Artūra rokas.

-Jūs abi?- Artūrs nosmējās.
Es neko neatbildēju un dusmīgi skatījos uz Artūru.
-Jūs abi pargulējāt vaine?- Artūrs pacēla balsi.
-Tā nav tava darīšana, celies un tinies ārā.- Reinis stungri noteica.
-Mauka!- Artūrs skatījās man dziļi acīs un ar ļoti nopietnu balsī teica.
Reinis sagrāba Artūru aiz jakas un piecēla augšā.
-Vēlreiz viņu tā nosauksi...- Reinis iesāka.
-Un kas tad būs... Sit mani droši, bet tad attapsies mentenē.- Artūrs atgrūdās no Reiņa.
-Nedomā, ka esi labāka par Līnu, abas jūs esat vienādas šļuhas.- Artūrs noteica un izgāja pa durvīm.

-Es esmu šausmīgs cilvēks.- Es iesēdos dīvānā un saķēru savu galvu.
-Neesi...- Reinis mani mierināja.

Pēc pāris minūtēm pa dzīvokļa durvīm ienāca Kristaps, viņš izskatījās ļoti dusmīgs.

Kristaps piegāja pie Reiņa un iesita viņam pa seju.
-Kristap!- Es nokliedzos.
-Vienreiz jau tu viņai čakarēji galvu, nepietika? Gribi viņu vilkt līdzi tajos pašos sūdos, kuros esi tu? Tu apsolīji, ka šoreiz viņai nepieskarsies. Es tev ļauju te dzīvot, slēpties, lai tevi nenovāktu, bet tu ņem priekšā manu māsu.- Kristaps to pasakot vēlreiz iesita Reinim.

-Savāc savas mantas un pazūdi no šejienes pēc iespējas ātrāk.- Kristaps kliedza.
-Kristap nē, tā nenotiks.- Es teicu.
-Tu vispār paklusē. Mums būs cita saruna.- Kristaps norūca.

Reinis aizgāja uz istabu, salika savas drēbes soma un izgāja pa durvīm, pat neatvadījies no manis.

-Kāds sakars? Dzīvo savu dzīvi.- Es uzkliedzu Kristapam.
-Par ko tu esi pārvērtusies, tev ir tikai 16 gadi. Ar cik čaļiem tu vēl vienlaicīgi guli? Tu normāla esi? Un par Reini... Tu gribi, lai es tev pie kapa puķes nolieku?- Kristaps bija uzvilcies.
-Kāds tam visam sakars. Pats tu neesi labāks, pašam ir meitene, bet guļ ar mazgadīgajām, vēl pietam tava meitene gaida bērnu, pats par sevi būtu padomājis, pirms man pārmet.-Ari es sāku uzvilkties.
-Tu šauj pār strīpu.- Kristaps nomurmināja.

Viņš paņēma telefonu un kādam zvanīja.
-Čau. Ir problēma..- Kristaps teica kādam ar ko runāja pa telefonu.
-Es netieku galā ar jūsu meitiņu. Viņai galīgi ir aizgājis ciet, varbūt būtu laiks jums viņu beidzot apciemot.- Kristaps teica.
-Kristap! Ko tu dari? Nevajag!- Es izmisīgi kliedzu.

Viņš zvanīja musu vecākiem...
-Jūs jau dzirdat..- Kristaps nosmējās.

Viņš nolika klausuli.
-Rīt vecāki atbrauks. Būs tev jauka saruna.- Kristaps stingri noteica un aizslēdza dzīvokļa durvis.
-Es tevi ienīstu. Un nedomā, ka tava draudzenite neuzzinās par visām reizēm, kad esi viņu krāpis.- Es kliedzu.
-Pamēģini viņai kaut ko pateikt, tu to ļoti nožēlosi.- Kristapa seja bija redzamas dusmas.
Es aizgāju uz savu istabu un aizcirtu durvis.