Pārkāpjot robežas

11.

Ballīte jau sen bija sākusies, līdz es beidzot izgāju no istabas un iegāju viesistabā, kurā bija ļoti daudz cilvēku.

Pie manis pienāca Kristaps un apskāva mani, pa gabalu jau varēja just, ka viņš ir dzēris.
-Sīkā, ka tev iet? Reinis jau nav paspējis uzmākties?- Viņš nosmējās.

Ja vien viņš zinātu, kas notika pirms pāris stundām...

-Man iet labi, šeit ir patiešām jauki.-Atbildēju brālim.
-Ņem, iedzer.- Kristaps man rokās iespieda glāzi.
Liekas, ka viņš nav tikai dzēris, bet ir arī kaut ko lietojis.

Sāku dzert un iesēdos dīvānā blakus Maikam.
-Labi izskaties.- Maiks noteica un nopētīju manu augumu.
-Paldies.- Es viņam uzsmaidīju.
-Tu man vari pateikt, kāpēc tavs tēvs tā ienīst Reini?- Ziņkārē jautāju, jo tas man nelika mieru.
-Man šķiet, tas tev būtu jāprasa Reinim.-
-Viņš man neko nesaka, bet es gribu zināt.- Paskatījos uz viņu ar lūdzošām acīm.
-Ja tā skaties uz mani, es tev nespēju atteikt. Kad Reinim bija 15, viņš pārgulēja ar Sofiju. Sofijai tēvs piedeva, bet Reinim nē, tas tā īsumā.- Maiks mierīgā balsī teica.
-Tu nopietni?- Man atkārās žoklis -Cik viņai vispār ir gadi?-
Maiks skatoties apkārt teica - 27.-
Es biju šokā, ka var pārgulēt ar tēva sievu. Kas tam puisim darījās galvā.
-Viņš bija piedzēries, viņš nesaprata ko dara, Sofija to izmantoja.-Maiks piebilda.
Tā Sieviete ir slima, viņa ir 8 gadus vecāka par Reini, viņu par to varēja ielikt cietumā.

Es dzēru vienu glāzi pēc otras, jo gribēju aizmirst ko biju dzirdējusi.
Uzmetu acis uz Reini, kurš skatījās man pretī.
Zināju, ka būtu labāk, ja mēs nesarunājamies, jo Kristaps mūs var ieraudzīt.

Pie Reiņa piegāja meitene, tā laikam bija Amanda, kuru viņš satika stāvlaukumā.
Viņa noglāstīja viņam seju, bet Reiņa skaties nepazuda no manis.

Es pasmaidīju, piecēlos kājās un piegāju pie kāda puiša. Biju diezgan iedzērusi, tāpēc drosmes man netrūka.
-Sveiks.- Es uzrunāju puisi.
-Wow, sveika skaistulīt.- Viņš atbildēja.
-Keita.- Es padevi viņam savu roku.
-Maksims.- Viņš paņēma manu roku un noskūpstīja.

Ar smaidu sejā skatījos uz Reini, kurš atgrūda Amandu un gribēja nākt pie manis, taču viņam piegāja klāt Kristaps un kaut ko sāka stāstīt.

Reiņa skatiens nepazuda no manis.
Es sarunājos ar jauniepazīto pusi un noglāstīju viņam plecu, bet viņš uzlika savu roku man uz gurniem.
-Ejam uz jūru, tur būs jautrāk.- Kāds puisis  nokliedzās.
Pārējie viņam piebalsoja un devās uz mājās izeju, lai dotos uz jūru.
-Dodamies skaistulīt?- Maksims jautāja.
-Tu ej, es drīz iešu.- Uzsmaidīju puisim un devos uz istabu, lai paņemtu jaku, jo laukā bija diezgan vēss.

Iegāju istabā, paņēmu jaku, griezos, lai dotos ārā no istabas, bet atdūros pret Reini.
-Mazais, es tev teicu, lai speciāli mani nekaitini. Tu ļoti labi zini, ja šeit nebūtu Kristapa, es tam čalim izārdītu seju.- Reinis noteica.
Viņš paņēma mani un uzsēdināja uz galda. Reinis sāka man skūpstīt kaklu.
-Es gribu, lai visi zin, ka tu esi mana.- Reinis klusi noteica.
Es ieskatījos viņam acīs un noskūpstīju viņu.
Viņš pavilka manu kleitiņu uz augšu un mazliet pavilka savas bikses uz leju.
Tas notika vēlreiz, un šoreiz sajūta bija vienkārši neaprakstāma, es jutos kā paradīzē.

Mēs sakārtojāmies un bijām gatavi atgriezties pie pārējiem.
-Nekad tā nedari mazais, nepieskaries nevienam puisim .- Reinis teica.
-Maiks pastāstīja kāpēc tavs tēvs tevi ienīst. Un es uzskatu, ka Sofija ir pretīgs cilvēks, kā viņa kaut ko tādu varēja izdarīt.- Es uzliku savu roku uz Reiņa vaiga.
-Mazais, aizmirsti to, es negribu par to runāt, un tev tas nebija jāzin.- Reinis bēdīgā balsī teica.

Es saņēmu viņa roku un noskūpstīju viņu.
-Ir vēl šis tas, ko es gribētu zināt.- Teicu Reinim.
-Parunāsim par to rīt, kad būsim skaidrā.- Viņš pasmaidīja uz uzspieda vieglu buču uz manas pieres.

Reinis paņēma mani aiz rokas un veda ārā no mājas, izejot ārā, viņš atlaida manu roku.
Es paskatījos viņam acīs un viens otram uzsmaidījām.

Aizgājām pie jūras, kur bija visi pārējie.
Pie mums pienāca Kristaps un dīvaini noskatījās uz mums.
-Es ceru, ka starp jums diviem nekas nav.- Kristaps nosmējās.
Ar Reini saskatījāmies un pasmējāmies.
-Nekad mūžā.- Es teicu Kristapam.
Sapratusi, ka man viņi abi ir jāatstāj divatā, es aizgāju pie ugunskura.

No mugurpuses mani kāds apķēra. Tas nevarēja būt Reinis. Es pagriezos, tas bija Maksims.
Viņš uzlika savas rokas uz maniem gurniem.
-Es tevi gaidīju.- Maksims noteica.
Ar savu skatienu centos atrast Reini, līdz mūsu skatieni sastapās. Viņa seja bija savilkta dusmās. Reinis kaut ko pateica Kristapam un norādīja uz mani.
Maksims pieliecās pie manis un noskūpstīja mani. Es atrāvos.

Pie mums bija pienākuši Reinis un Kristaps.
Kristaps asi atgrūda Maksimu no manis.
-Vecīt, mierīgāk.- Maksims noteica.
Kristaps sagrāba viņu aiz maikas.
-Vēlreiz pieskarsies viņai, pret viņas gribu, tu beigts metāsies ūdeni, tev skaidrs?- Kristaps uzkliedza Maksimam.
-Un kas tu tāds būtu?- Maksims atgrūdās no Kristapa.
-Es divreiz neatkārtošu.- Kristaps norūca.
Maksims pasmējās, uzlika vienu roku uz maniem gurniem un pievilka sev tuvāk.
Ieraudzījusi Reiņa seju, es sapratu, ka tūlīt vairs labi nebūs.

Reinis nogrūda Maksimu zemē un sāka viņu sist.
Nekad vēl nebiju redzējusi Reini tik ļoti dusmīgu, protams, viņš ir bijis dusmīgs, bet ne tik ļoti.
-Reini pietiek!- Es nokliedzos.
Redzēju kā Kristaps tikai vēro notiekošo.
-Ko tu skaties, izšķir viņus.- Es uz kliedzu Kristapam.
Kristaps centās novilkt Reini no Maksima.
-Labi, vecīt, nu jau pietiks, pamatīgi esi sasitis jau viņu.- Kristaps mierīgā balsī teica Reinim un pavilka viņu nost.
-Jūs esat nenormāli.- Es kliedzu un pieliecos pie Maksima, jo viņa seja asiņoja.
-Ved viņu iekšā.- Kristaps teica Reinim.
-Nekur es neiešu, cilvēkam vajag palīdzēt.- Es atcirtu.
Reinis paņēma mani, pārmeta par plecu un nesa uz māju.
-Laid mani zemē!- Es Reinim uzkliedzu un situ pa viņa muguru.
-Lai tu aizskrietu pie tā kropļa?- Reinis dusmīgi noteica.
-Bet viņam vajag palīdzēt, tu.. Tu viņu...- Nespēju pabeigt sakāmo.

Reinis mani aiznesa uz istabu un beidzot nolika zemē.
-Neviens tev nepieskarsies.- Reinis stingri noteica.
-Bet...- Iesāku teikt.
-Nekāds bet.- Reinis mani pārtrauca.

Istabā ieskrēja Kristaps.
-Baigie sūdi.- Viņš aizelsies nomurmināja.
-Tas ko tu tur tikko saiti, viņš ir kaut kādām metam dēls, plus vēl tas, ka viņš ir nepilngadīgs, policija drīz būs šeit.- Kristaps turpināja.
Es uztraukusies paskatījos uz Reini, bet viņš pārsteidzošā kārtā bija mierīgs.

Pie mājas piebrauca policija, ar ieslēgtām sirēnām.
-Es varu pateikt, ka viņš man uzmācās, tāpēc viņu sāki sist.- Uztrauktā balsī noteicu.
-Nejaucies te iekšā, tu tur neesi bijusi, tev skaidrs?-Reinis stingrā balsī man atbildēja.
Reinis paskatījās uz Kristapu un izgāja no istabas, Kristaps viņam sekoja.

Es aizskrēju pie virtuves loga un redzēju kā Reini iesēdina policijas mašīnā un aizved.
Cilvēki pie jūras bija izklīduši, jo neviens negribēja tikt iesaistīts tajā visā.
-Es pie visa esmu vainīga.- Klusi noteicu.
Pie manis pienāca Kristaps.
-Būs jau labi, šis ir tikai sīkums, ne tas vien ar mums ir noticis.- Kristaps mierīgā balsī teica.