Pārkāpjot robežas

56.

-Labrīt mīļā.- Dzirdēju Adriana balsi.
Atvēru acis, viņš man bija sagatavojis brokastis.
-Labrīt.- Es pasmaidīju.

Tomēr sajutos ļoti slikti.

-Kā gulēji?- Viņš jautāja un pasniedza man kafijas krūzi.
-Labi.- Nomiegojusies atbildēju.

Galvā visu laiku šaudījās domas, vai man viņam visu pateikt...

-Man tev kas jāsaka...- Es klusi noteicu.
-Klausos.- Adrians smaidot apgūlās man blakus gultā.
-Tu pret mani esi tik labs...- Es iesāku.
-Es negribu vairs neko dzirdēt, kā gan es varētu pret tevi savādāk izturēties, tu man esi pati labākā.- Adrians maigi uzspieda savas lūpas uz manas pieres.
-Tieši par to es gribu runāt.- Es gribēju pabeigt savu sakāmo.
-Beidz, tu esi brīnišķīga un viss turpmāk būs kārtībā. Man Anna ir jāaizved pie manikīra un vēl šur tur. vakarā satiksimies.- Adrians mani noskūpstīja un devās prom.

Kāpēc viņš man neļāva pateikt ko gribēju teikt. Varbūt viņš visu zin... Esmu tik ļoti apjukusi.

Paēdu brokastis, izkāpu no gultas, iegāju dušā un apģērbos.

Kāds izmisīgi dauzījās pie mājas durvīm.
Gāju tās atvērt, pa tām ienesās Reinis. Ļoti dusmīgs un nokaitināts.

-Viss kārtībā?- Es jautāju.
-To man pasaki tu.- Reinis uzkliedza.
-Kas noticis?- Es biju nesaprašanā.

Viņš stingri sagrāba mani aiz žokļa.
-Au, man sāp.- Es iespiedzos.
-Tu to nožēlosi.- Reinis nokliedzās un aizgāja.

Kas pie velna tikko notika. Ko es viņam esmu izdarījusi.

Es ātri paķēru telefonu un mašīnas atslēgas, un devos uz viņa māju, cerot tur satikt viņu.
Piebraucot pie mājas, redzēju viņu izkāpjam no mašīnas un ieejam mājā.

Es devos viņam pakaļ.
-Varbūt paskaidrosi, kas ir noticis?- Es viņam jautāju.
-Labi paspēlējies ar mani.- Reinis dusmīgi noteica.
-Sāc runāt konkrēti.- Es gāju viņam tuvāk.
-Konkrēti?!- Reinis pienāca pie manis, piespieda pie sienas un sāka skūpstīt, spēcīgi sagrabjot pēcpusi.

-Ko tu dari?!- Es centos no viņa tikt vaļā.

Reinis neko nepasakot turpināja.

-Reini, izbeidz!!!-Es kliedzu.

Pēkšņi ne no kurienes uzradās Reiņa brālis Maiks un viņu pagrūda nost no manis.

-Tu normāls esi?- Maiks uzkliedza Reinim.
-Pašol jūs abi, šito te nemaz nedomā aizstāvēt.- Reinis kliedza.
-Ko es tev esmu izdarījusi?!- Ari es saku kliegt.
-Pi*ies pie sava čaļa. Es tevi vairs redzēt negribu, pretīgi paliek uz tevi skatoties.- Reinis pagriezās un aizgāja.

-Par ko tas viss?- Maiks jautāja.
-Būtu labi, ja es zinātu.- Man sāka birt asaras.
-Būs labi.- Maiks mani mierināja, pienāca pie manis un stipri apskāva.
-Viņš ir pilnīgi nojūdzies.- Es šņukstēju.
-Vispār prieks tevi atkal redzēt.- Maiks noteica.
-Jā man arī.- Mazliet pasmaidīju.
-Es noskaidrošu, kas viņam uznācis. Bet paga, starp jums atkal kaut kas ir?- Maiks jautāja.
-Tas ir sarežģīti. Man ir puisis, bet starp mani Un Reini kaut kas ir bijis, un es viņu tik ļoti mīlu, ka nevaru bez viņa.- Es atkal sāku raudāt.
-Būs labi, tu zini kāds viņš ir...- Maiks vēlreiz mani apskāva.
-Labi, es braukšu mājās. Neviens negrib, ka es te atrodos...- Es nomurmināju.
-Ja vēlies, varam iedzert.- Maiks piedāvāja.
-Nē, paldies. Citreiz.- Es apskāvu Maiku un devos mājās.

Visu ceļu centos saprast, kas šīs nakts laikā ir noticis, ka Reinis pret mani tā izturējās.

Iegāju mājās, ar noraudātām acīm.
-Kas tev?- Anna jautāja ieraugot mani.
-Nolauzu nagu.- Es pasmējos.
-Un tāpēc tu tā esi raudājusi?- Adrians uztraukts jautāja.
-Adrian, tu nezini kā tas ir.- Anna nobolīja acis.
-Tevi arī pie manikīra aizvest?- Adrians nosmējās.
-Nē, nē, būs jau labi.- Es pasmaidīju.

Adrians dīvaini uz mani paskatījās un es nolaidu acis.

-Man tev šodien ir pārsteigums.- Adrians noteica.
-Man?- Es jautāju.
-Nu, bet, protams. Ej taisies, uzvelc visskaistāko kleitu kas tev ir.- Adrians teica.

Es ilgi nedomājot devos taisīties.
Kas viņam ir padomā...

Pēc divām stundām biju gatava. Uzvilkusi īsu melnu pie guļošu kleitu, es devos uz viesistabu.
-Brīnišķīgi.- Adrians noteica, pienāca pie manis no noskūpstīja vaigu.
-Esmu gatava.-Es noteicu.
-Braucam. - Adrians pasniedza man roku.

Šis bija tas Adrians ko es pazinu, ļoti pieklājīgs un uzmanīgs.
Viņš attaisīja man mašīnas durvis un es iesēdos mašīnā, viņš iesēdās blakus un sākām braukt.

Piebraucām pie kādas ļoti skaistas ēkas, izdekoratas ar lampiņām.
-Tik skaisti.- Es nopūtos.
-Tas vēl nav viss.- Adrians uzsmaidīja.

Mēs iegājām iekšā, skats bija pasakains, visur lampiņas, skaisti ziedi un fonā skaista, romantiska mūzika.

Tomēr no prāta neizskreja Reiņa šīs dienas uzvedība.

Piegājām pie galdiņa un apsēdāmies.
Skaisti pavakriņojām. Maltīte bija tiešām izcila.

-Keita, es tevi ļoti mīlu.- Adrians iesāka.
-Un es tevi.- Es viņam atbildēju.
-Man šķiet ir pienācis īstais brīdis.- Viņš turpināja.

Un es zināju uz ko šis viss iet...

-Man tev kaut kas ir jāpasaka.- Es klusi noteicu.
-Viss kas ir bijis, lai paliek aiz muguras. Es esmu izturējies slikti pret tevi šis dienas, un lūdzu tev atvainošanos. Es gribu pavadīt visu atlikušo dzīvi tikai un vienīgi ar tevi.- Adrians noteica un izvilka gredzenu no kabatas.
-Vai tu precēsi mani?- Viņš jautāja.
Es biju pārsteigta.
-Pirms tu man to jautā, tev kaut kas ir jazin.- Es nopūtos.
-Tu to negribi?- Viņš mazliet apstulba.
-Protams, gribu. Bet es nevaru to pieņemt, nepasakot tev kaut ko....- Es satvēru viņa roku.
-Es klausos.- Adrians uztraukts skatījās man acīs.
-Es tevi esmu kāpusi. Un es jūtos ļoti slikti par to. Es jutos ļoti atstumta... Zinu, ka tam vispār nav nekādu attaisnojumu, bet....- Man parādījās asaras acīs.
-Ja tu to tiešām nožēlo, es tev to varu piedod.- Adrians noteica.

Šī atbilde mani ļoti pārsteidza.
-Es to ļoti nožēloju.- Es nopūtos.

Nezinu vai tiešām tā arī domāju, vai teicu to tikai tāpēc, ka Adrians to gribēja dzirdēt.

-Tātad, tas ir jā?- Viņš jautāja.
-Ja.- Es pasmaidīju.

Es negribēju piekrist, bet lai viņu atraidītu, man nepietika iekšas.

Viņš uzvilka man pirkstā gredzenu un noskūpstīja mani.

-Par to ko tu man tikko teici, vairs nekad mūžā nerunāsim. Tu to nožēlo un es par to aizmirstu.- Adrians noteica.

Es biju šokā, ka viņš kaut ko tādu pateica. Es nekad nevarētu iedomāties, ka viņš varētu piedot krāpšanu...

Vēl pāris stundas tur pasēdējām un devāmies mājās.
-Es esmu ļoti nogurusi, iešu gulēt.- Es noteicu ieejot mājā.
-Es cerēju, ka mēs vēl pasēdēsim.- Adrians noteica.
-Piedod, es tiešām esmu nogurusi.- Klusi noteicu.
-Nu labi. Arlabunakti.- Adrians maigi noskūpstīja man vaigu.

Devos uz istabu un paris stundas centos aizmigt, jo visu laiku bija jādomā par šodien notikušo.