Pārkāpjot robežas

27.

-Labrīt- Kāda balls man iečukstēja ausī.
Es atvēru acis, man blakus gulēja Artūrs.
-Labrīt- Es pasmaidīju un ieritinājos Artūra apskāvienos.
-Laiks celties.-Artūrs nobučoja man pieri.
-Vēl nē.- Es nočukstēju.

Artūram iezvanījās telefons, viņš izkāpa no gultas un izgāja no istabas.

-Man uz pāris stundām jāaizskrien, bet būšu atpakaļ.- Artūrs noteica ienākot istabā.
-Kur?- Es ziņkārīgi jautāju.
-Uz mājām, māsa atbraukusi no ārzemēm, ja gribi, vari nākt man līdzi.- Artūrs man uzsmaidīja.
-Nē, nē, es tevi pagaidīšu te.- Ar galvu iekritu spilvenā.
-Labi, mana guļošā princese.- Artūrs pienāca pie manis, noskūpstīja un devās prom.

Pāris stundas vēl pagulšņāju.

Piecēlos, iegāju viesistabā, gaidīju tur milzīgu bardaku, bet pārsteidzošā kārtā, viss bija perfektā kārtībā. Drošvien Artūrs par to ir parūpējies.

Devos uz virtuvi uztaisīt sev tēju.
Pēkšņi dzirdēju šausmīgas skaņas, kāds ienāca pa dzīvokļa durvīm. Man bija nedaudz bail iet skatīties, kas tur notiek, taču saņēmos un aizgāju.

Skats bija šokējošs.

Kristaps turēja Reini, kurš asiņoja.
-Keita palīdzi lūdzu.- Kristaps noteica, knapi turēdams Reini.

Reinis uzmeta skatienu man un tad itkā zaudēja samaņu.

-Kas notika?- Es uztraukta jautāju.
-Palīdzi.- Kristaps man uzkliedza.
-Nes viņu uz manu istabu.- Es norādīju uz durvīm un stāvēju kā zemē iemīta.
-Varbūt vajag izsaukt ārstu?- Es iegāju istabā un jautāju Kristapam.
-Nekādus ārstus, par šo nevienam nav jāzin. Atnes marli, kaut kādus plāksterus un kaut ko ar ko notīrīt brūci.- Kristaps stingrā balsī teica.

Es ātri aizskrēju pēc aptieciņas un aiznesu Kristapam visu nepieciešamo.

Kristaps pārplēsa Reiņa maiku, Reiņa plecs bija vienās asinīs.

-Kas notika?- Es histērijā jautāju.
-Viņu sadūra, tas notika, tur tur stāvēsi vai varbūt palīdzēsi man?- Kristaps uzvilkās.

Neko nepateikusi es piegāju pie Reiņa un sāku tirīt asinis. Reinis ik pa laikam iekunkustējās aiz sāpēm.

Kad asiņošana bija apturēta, Kristaps uzlīmēja lielu plāksteri uz brūces un pa virsu vēl uztina marli.

-Kā tas notika?- Es ar žēlām acīm skatījos uz Reini un jautāju Kristapam.
-Tas nav svarīgi. Varēsi parūpēties par viņu? Man vēl jānokārto pāris lietas, ja kas, zvani. Nevienam par šo nesaki.- Kristaps ātri nomurmināja un aizskrēja nesagaidot pat manu atbildi.

Es sēdēju uz gultas malas blakus Reinim, centos saprast, kas un kāpēc. Es noglāstīju viņam galvu un maigi uzspiedu savas lūpas uz viņa pieres.

Nespēju iedomāties savu dzīvi, ja tā būtu mana ikdiena, ja būtu kopā ar Reini. Tas bija pārāk sāpīgi.

Man zvanīja telefons, ieskatījos ekrānā, zvanītājs bija Artūrs.

Viņš diezvai saprastu šo situāciju, tāpēc es izslēdzu skaņu un noliku telefonu uz plauktiņa.

Lūkojos uz Reini, viņš mazliet pavēra acis.
-Ūdeni.- Viņš klusi nočukstēja.
-Tūlīt.- Es noteicu, aizskrēju uz virtuvi pēc ūdens.

Atgriezos un prātīgi iedevu Reinim padzerties.
Viņš atkal aizvēra acis.

Man šis viss tik ļoti nepatika, varbūt tiešām labāk būtu bijis zvanīt ārstam, ja nu notiek kaut kas slikts.

Pie durvīm kāds klauvēja.

Aizgāju atvērt durvis, tur stāvēja Artūrs.
-Kāpēc tu necel?- Viņš jautāja.
Es neko neatbildēju.
Viņš gribēja nākt iekšā, bet es viņu apturēju.
-Kas tad nu? Te varbūt ir kāds puisis ko esi noslēpusi?- Viņš nosmējās.
Es vēljoprojām klusēju un ar nopietnu seju skatījos uz viņu.
Arī Artūra seja palika nopietna.

Viņš izspraucās man garām un devās uz manu istabu.
-Artūr, tas nav tā kā izskatas.-Es nokliedzos.
Viņš pavēra istabas durvis, viņam pietika ar skatu, kā Reinis guļ manā gultā.
-Es domāju, ka tu esi savādāka.- Artūrs nomurmināja, pagāja man garām uz izgāja no dzīvokļa.

Viena problēma pēc otras. Kāpēc man ir tāds sods...