Pārkāpjot robežas

23.

No rīta piecēlos, iegāju dušā un apģērbos.
Pie durvīm kāds klauvēja.
Atvēru durvis, man priekšā stāvēja Kristaps ar Reini. Reinis bija tik piedzēries, ka Kristaps viņu turēja.
-Kāds gribēja pie tevis.- Kristaps pasmējās.
Reinis lēni pacēla galvu un skatījās uz mani.
-Man nav šim laika.- Es atcirtu.
-Mazais...- Reinis nomurmināja.
-Labi, aizved viņu uz manu istabu, lai uzguļas.- Noteicu.
Kristaps aizveda Reini uz istabu un atgriezās pie manis.
-Tu kaut kur taisies?- Kristaps jautāja.
Es pakratīju ar galvu.
-Varbūt paliec ar Reini, viņš man vakar pilnu galvu par tevi pierunāja, starp citu arī to, kas te vakar notika.- Kristaps teica.
-Lai viņš uzguļas un tad es ar viņu parunāšu.- Es vienaldzīgi atbildēju.

Pie durvīm atkal kāds klauvēja.
Kristaps atvēra durvis, tur bija Aleksis.
Kristaps pasmējās.
-Mēs varam parunāt?- Aleksis lūkojās ar žēlām acīm uz mani.
-Labi, es iešu, bet tu atceries par to, kas ir tavā istabā.- Kristaps nosmējās un aizgāja.
-Par ko tu gribi runāt?- Es jautāju Aleksim.
-Par vakardienu.- Viņš atbildēja un saņēma manu roku.
-Aleksi...-Es nopūtos.

No istabas izstreipuļoja Reinis.
Aleksis vēljoprojām turēja manu roku.

Reinis atrāva Alekša roku no manas un sagrāba Aleksi aiz rīkles.
-Reini, ko tu dari?!- Es iekliedzos.
-Aizmirsti par viņu, jums nav par ko runāt, saprati?- Reinis dusmīgi teica Aleksim, skatoties uz viņu ar nāvējošu skatienu.
-Nesapratu.- Aleksis knapi kaut ko varēja pateikt.

Reinis iesita Aleksim pa vēderu un Aleksis saļima.
-Aleksi!- Es pieskrēju pie viņa.
-Tu esi nenormāls!- Uzkliedzu Reinim.

Reinis pienāca pie mums, pagrūda mani malā, piecēla Aleksi un izmērs ārā pa durvīm, pēctam a izslēdzot durvis.

-Starp mums nekas nav beidzies.- Reinis dusmīgi noteica.
-Ir jau gan. Šoreiz tiešām. Man ir bail no tevis, tāda sajūta, ka tu pats sevi nekontrolē. Tas nav normāli, viņš tikai gribēja parunāt.- Es trīcošā balsī teicu.
-Mazais, tev nav jābaidās no manis.- Reinis pienāca man klāt un apķēra.
-Lūdzu ej.- Es atgrūdu viņu.
-Mazais...- Viņš mazliet pasmaidīja.
-Tas nav nekāds joks, es nopietni, ej un nekad vairs neatgriezies manā dzīvē, lūdzu.- Man par vaigu pārritēja asara.

Reiņa seja momentā izmainījās. Viņš neko nepasakot pagriezās un aizgāja.

Varbūt arī es pārsteidzos, bet es tik ļoti nevēlējos blakus sev cilvēku, kurš ik reizi kā kāds ar mani runā, iekausta citus.

Man tik ļoti sāpēja, likās, ka sirds plīst pušu. Tas tiešām laikam ir viss.

Pēc kādas pus stundas man zvanīja telefons, tas bija Kristaps.
-Jā.- Es pacēlu klausuli.
-Kas jums tur notika?- Kristaps jautāja mierīgā balsī.
-Viss cauri.- Es atbildēju, knapi turējos, lai neraudātu.
-Viņš brauc prom.- Kristaps noteica.
-Lai brauc, tā pat būs labāk.- Es stingrā balsī noteicu.
-Nedomāju, ka tev ir tik ļoti vienalga, bet nu labi, es tur nejaukšos baigi iekšā, līdz vēlākam.- Viņš teica.
-Atā.- Es noliku klausuli.