Pārkāpjot robežas

28.

Visu dienu nosēdēju pie Reiņa gultas, vērodma viņu, un cerēju, ka viņam nepaliks sliktāk.

Centos sazvanīt arī Artūru, lai viņam visu izskaidrotu, bet, protams, viņš man necēla un pat neatbildēja uz entajām īsziņām, kuras viņam rakstīju.

Vakarā pie manis ienāca Kristaps.
-Kā viņam ir?- Viņš jautāja.
-Vēl nav pamodies.- Es atbildēju.
-Tu vari iet gulēt, es palikšu te, tev rīt uz skolu.- Kristaps noteica un apsēdās krēsla.

Es uzsmaidīju un devos uz viesistabu, lai ietu gulēt.

No rīta piecēlos no drausmīgā modinātāja skaņas.

Piecēlos, ātri sataisījos un devos uz skolu. Nekam citam man skolas dienās laika nebija.
Iegāju fizikas klasē.

Ieraudzīju Līnu, kura ar smaidu uz mani skatījās, es viņu pat redzēt negribēju.
Aizgāju apēdos pēdējā solā, Līna tikai noskatījās.

Klasē ienāca Artūrs ar Kristu.
Artūrs uzmeta dusmīgu skatienu man un apsēdās otrā klases stūrī.

Kad stunda beidzās, Līna pienāca pie manis.
-Kas tev noticis?- Viņa jautāja.
Es neko neatbildēju un pieskreju pie Artūra.
-Mēs varam parunāt?- Es viņam jautāju.
-Man liekas, ka mums nav par ko runāt.- Artūr nepaskatoties uz mani teica.
-Es gribu paskaidrot.- Es paņēmu viņu aiz rokas.
-Es vakar visu ļoti labi redzēju.- Viņš palika dusmīgs.
-Tas nav tā, kā tas izskatījās. Tu visu pārprati.- Es dziļi lūkojos Artūra acīs.
-Runā.- Artūrs nomurmināja.
-Tas bija mana brāļa draugs...- Es iesāku.
-Un tavs bijušais.- Artūrs mani pārtrauca.
-Man ar viņu nekas nav, viņu vakar sadūra, mans brālis viņu atnesa pie manis, neviens nevarot zināt par to, kas notika.- Es noteicu.
-Ja neviens nevar zināt, tad kāpēc tu to saki man?- Artūrs beidzot paskatījās uz mani.
-Jo es gribu, lai tu zini, kāpēc viņš gulēja manā gultā. Man ar viņu tiešām nekas nav.- Man parādījās asaras acīs.
Artūrs nopūtās.
-Es zinu, kā tas varēja izskatīties, bet lūdzu, tici man.- Likās, ka tūlīt sākšu raudāt.
-Es ceru ka tu man nemelo.- Artūrs noteica, pievilka mani sev klāt un apskāva.

Visu dienu Līna ar mani gribēja parunāt, bet es no viņas izvairījos.

Dienas beigās viņa pienāca pie manis.
-Piedod, ka tā sanāca.- Līna teica.
-Liec mani mierā, man ir pretīgi uz tevi skatīties.- Es atcirtu un aizgāju.

Izgāju no skolas, redzēju Artūru ar Kristu, kuri par kaut ko aizrautīgi runāja un smēķēja.
Es piegāju pie viņiem.

-Tevi pavadīt uz mājām?- Artūrs jautāja apliekot roku man ap gurniem.
-Ja vēlies, tad, protams.- Es pasmaidīju.
Artūrs sarokojās ar Kristu un mēs sākām iet.
Ceļš līdz dzīvoklim nebija tāls, tas bija apmēram 10 minūtes.

-Iekšā neaicināsi?- Artūrs jautāja, kad bija tikuši līdz dzīvokļa durvīm.
-Jā, protams.- Es atslēdzu durvis.
-Nē, es tikai tā. Man jāiet mājās, ģimenes pasākums.- Viņš noteica.
-Labi, atā.- Es uzsmaidīju.
-Atā, Artūrs mani noskūpstīja un aizgāja.
Es iegāju dzīvoklī.

Aizgāju uz savu istabu.
Reinis bija pamodies un runāja ar Kristapu.
-Beidzot, labi, man jāiet.- Kristaps noteica un aizgāja.
-Sveika.- Reinis skatījās uz mani un mazliet smaidīja.
-Sveiks.- Es biju samulsusi.
-Piedod, ka tev šis viss bija jāredz.- Reinis noteica.
-Tev nav jāatvainojas.- Es piegāju pie skapja un paņēmu drēbes.
-Tu negribi zināt neko vairāk?- Reinis jautāja.
-Tev nav man nekas jāpaskaidro.- Es ļoti gribēju zināt, bet negribēju, lai viņš zin, ka man viņš vēl rūp, gribēju, lai viņš domā, ka man ir vienalga par viņu.

Es aizgāju uz vannas istabu un pārģērbos, atgriezos istabā.

-Man tevis pietrūka, mazais.- Reinis teica.
-Nesāc šito, tu te vari gulēt, izveseļoties un pēc tam doties prom.- Es Izspiedu mākslīgu smaidu.

Reinis pacēlās mazliet sēdus un ievaidējās.
-Tev viss labi? Nekueties tik strauji.- Es pieskrēju pie Reiņa.
-Viss labi, mazais.- Viņš pasmaidīja.
Es atkāpos no viņa.
-Vēlies kaut ko ēst?- Es jautāju.
-Pārsteidz mani.- Reinis atbildēja.
Es devos uz virtuvi.

Pagatavoju dārzeņus ar sieru.
Aiznesu Reinim.
-Dārzeņi, tu nopietni?- Viņš nošķobijās.
-Ēd un klusē.- Es stingri noteicu.

Atstāju Reini un gāju uz virtuvi paēst.
-Keita!-Reinis no istabas kliedza.
Es skrēju uz uz istabu.
-Kas noticis.- Uztraukta jautāju.
-Paldies, es paēdu.- Viņš nosmējās.
-Ļoti smieklīgi.- Nomurmināju.
-Ja vien es varētu piecelties kājās.- Reinis teica un smaidīja.
-Tad kas?-Es uzbraucu.
-Tad es tevi noskūpstītu tā, ka tu nespētu man vairs pretoties.- Viņš teica maigā balsī.
-Aizveries.- Es nomurmināju un izgāju no istabas.

Pāris stundas paskatījos televizoru.

Sajutos slikti, itkā galva reiba, ik pa laikam nāca karstuma viļņi.
Es izmeriju temperatūru.
Super, 38.4.

-Mazais!- Reinis kliedza no istabas.
Es lēnām aizgāju līdz istabai un apstājos pie istabas durvīm.
-Ko?- Es klusu noteicu.
-Tev viss labi?- Viņš jautāja.
-Es laikam esmu slima, jūtos ļoti slikti.- Es atbildēju.
-Nāc.- Reinis pacēla segas malu.
Es ielīdu viņam blakus, viņš mani ar vienu roku apķēra un nobučoja pieri.
-Tev nav kādas zāles? Lai paliktu labāk?- Reinis jautāja?
Es noraidoši pakratīju ar galvu.
-Čuču.- Reinis nočukstēja un vēlreiz nobučoja pieri.
Es aizvēru acis un aizmigu.