Pārkāpjot robežas

64.

Bija pagājušas divas nedēļas, kad ar Reini dzīvoju kopā, bez strīdiem, bez nekādiem pārpratumiem. Viss bija tik labi, ka šķita, ka drīz jānotiek kaut kam sliktam, jo tā tas vienmēr ir bijis.

Bija sestdienas vakars. Es sēdēju viesistabā un gaidīju mājas Reini.

Man atnāca īsziņa no Ketrīnas.
"Čau, nevelies šovakar iedzer, patusēt?"

Es, protams, neatteicu, jo vēlme kārtīgi iztusēties man bija ļoti liela.

Sarunājām satikties klubā.

Nesagaidot Reini mājās, es sataisījos un devos uz klubu, kur Ketrina mani jau gaidīja.

-Čau, sen neredzētā.- Viņa pienāca pie manis un samīļoja.
-Čau.- Es pasmaidīju.
-Kā tad Tev tur viss beidzās?- Ketrina jautāja, iedodot man rokās glāzi.
-Ar Reini viss kārtībā. Kas ar Henriju? Viņam viss labi?- Jautāju, jo par Henriju neviens man neko nebija teicis, pat par to vakaru neviens ar mani nerunāja.
-Uztraucies par vinu?- Ketrina pasmējās.
-Nuuu, mazliet.- Es noraustīju plecus un iedzeru malku.

Viņa tikai pasmējās un nopurināja galvu, pat neatbildot uz jautājumu.

Man iezvanījās telefons, es tajā paskatījos. Zvanīja Reinis. Es pacēlu klausuli.
-Kur Tu esi?- Vins jautāja.
-Ar Ketrinu klubā, neuztraucies, muļķības nedaru, viss ir kārtībā.- Es atbildēju.
-Labi, ka Tu to paziņojumi ātrāk...- Viņš nopūtās.
-Reini, viss ir kārtībā.- Es noteicu.
-Tev no Ketrīnas vajadzētu turēties pa gabalu, viņa nav labs cilvēks...- Reinis dusmīgi teica.
-Reini, es pati par sevi atbildu. Viss būs labi.- Es atcirtu un noliku klausuli.

Pie mums pienāca Harijs, Henrija brālis. Viņš neko neteica, tikai skatījās uz mani un smīnēja.

-Ko?- Es uzbraucu.
-Kur Tavs čalis?- Viņš nosmējās.
-Kāda starpība.- Es norūca.
Harijs tikai nosmējās.

Visu vakaru pavadījām trijatā, tukšojot vienu glāzi pēc otras. Bija jau pienācis rīts, Reinis pat nevienu reizi nebija zvanījis, pat rakstījis. Tas likās ļoti dīvaini. Visu vakaru vēroju cilvēkus, jo domāju, ka kuru katru brīdi ieradīsies Reinis un atkal par kaut ko sāks ārdīties. Bet nekā....

-Keita, nāksi pie Harija? Pasēdēsim, būs vēl pāris cilvēki.- Ketrina piedāvāja.
-Nezinu, ir jau rīts, varbūt vajadzētu doties mājās.- Es noteicu.
-Nu beeeidz, cik bieži Tu tā izej no mājas...- Ketrina ar bēdīgām acīm skatījās uz mani.
-Labiii...- es nobolīju acis un piekritu.

Ar taksi aizbraucām pie Harija. Pagalmā bija bariņš cilvēku. Vienīgā pazīstamā seja ko tur redzēju, bija Kārlis.

Varēja redzēt, ka pilnīgi katrs cilvēks, kurš šeit atradās bija kaut ko salietojies... Bet Henrija šeit nebija, kas ar viņu īsti notika tajā vakarā...

Es apsēdos blakus Kārlim, jo tā bija vienīgā brīvā vieta.

Pie manis pienāca Ketrina.
-Ņemsi?- Vin jautāja, no kabatas izvelkot kaut kādas tabletes.

Es noraidoši pakratīju ar galvu.

Viņa norija vienu tableti un vienu iedeva Kārlim.

-Tiešām negribi?- Kārlis man jautāja sniedzot man tableti.
-Nē.- Es stingri noteicu.
-Reinis neļauj?- Viņš pasmējās.
-Es pati zinu ko es daru.- Es nomurmināju.
-Interesanti gan. Viņš mauc iekšā visu pēc kārtas, Tev nemaz nav iedevis?- Kārlis ņirgājās un norija tableti.
-Tu to dari speciāli...- es noteicu.
-Kotad?- Viņš nosmējās.
-Stāsti kaut kādas muļķības, kas nemaz nav.- Es dusmīgi skatījos viņam acīs.
-Tu jau zini labāk... Arī viņš šeit ir sēdējis. Un darījis tieši to pašu ko mēs visi. Ja gribi te palikt, arī Tev tas ir jādara, savādāk Tu vari doties.- Kārlis smīnot teica.
-Kārli, kāpēc Tu tā, ja viņa negrib, tad nevajag.- Ketrīna iejaucās mūsu sarunā.
-Viss kārtībā, es laikam došos.- Es izspiedu smaidu, kaut gan smaidīt šobrīd es galīgi negribēju.
-Nu labi, varbūt tiekamies šovakar?- Ketrina jautāja.
-Gan jau.- Es nosmējos.

Mēs atvadījāmies, es izskaucu taksi un devos mājās.

Man bija nedaudz bail iet iekšā mājā, jo bija dīvaini, ka Reinis ne reizi man nebija ne rakstījis, ne zvanījis. Tā parasti nenotiek.

Es atvēru mājas durvis un lēnam gāju iekšā. Centos būt ļoti klusa, ja nu Reinis guļ. Īpaši labi man nesanāca, biju izdzērusi pietiekami daudz.

Es apsēdos uz grīdas, lai novilktu kurpes, pacēlu acis uz viesistabas pusi un atdūros pret Reiņa nikno skatienu.

Es sastingu.

-Labrīt.- Viņš norūca.

Es neko neatbildēju, nezinaju kā uzvesties, nezinaju cik dusmīgs viņš ir.

Arī viņš klusēja un dusmīgi vēroja mani.

-Tu esi dusmīgs?- Es nočukstēju.
-Es esmu noguris.- Viņš berzējot acis noteica.
-Tev nebija mani jāgaida.- Es lēnam gāju uz dīvāna pusi, kur sēdēja Reinis.
-Ko darījāt?- Viņš jautāja.
-Bijām klubā, iedzērām, pēc tam aizbraucām pie Harija, mazu brīdi tur padedeju un atbraucu mājās.- Es atbildēju.

Reinis vēroja manas acis.

-Kaut ko lietoji?- Viņš nenovērsa acis no manis.

Es noraidoši pakratīju ar galvu.
Reinis bija ļoti uzvilcies.

-Pasmaidi lūdzu.- Es pie viņa pieliecos.
-Nav garastāvoklis.- Viņš nomurmināja.
-Man Kārlis kaut ko pateica...- Es iesāku.
-Keita, man šis sāk nepatikt.- Viņš uzvilkās vēl vairāk.
-Viņš teica, ka arī Tu tur esot bijis un darījis to ko viņi tur droši vien parasti dara...- Es klusi teicu.
-Ej izgulies Keita..- Viņš piecēlās kājās.
-Tu neiesi gulēt?- Es jautāju.
-Man daudz darba.- Viņš paņēma telefonu un saka tur kaut ko rakstīt.

Es apvainojos uz viņu un devos uz istabu gulēt.

Kaut gan biju pārsteigta par Reiņa uzvedību. Parasti viņš sen jau būtu sācis ārdīties un kādam sadevis pa galvu. Sāksim ar to, ka viņš mani nekad vienu nelaistu uz klubu...