Pārkāpjot robežas

33.

Pagāja pāris dienas, Reinis ar mani vispār nerunāja. Arī Artūrs par sevi nebija devis ziņu kopš nakts, kad viņš palika pie manis.

Bija sestdienas vakars.

Dzīvoklī ienāca Kristaps un pāris viņa draugi.
-Atkal atnācāt te dzert?- Es nomurmināju.
-Mazliet iedzersim.-Kristaps noteica.

No istabas iznāca Reinis. Beidzot viņa sejā bija redzams smaids.
-Nu, ko dzersi?- Kristaps jautāja Reinim.
-Es tikai šņabi, tā būtu labāk, ja man ir tā brūce.- Reiņu atbildēja un iesēdās dīvānā.
-Pareizi. Es jau biju aizmirsis.- Kristaps nosmējās.

-Es aiziešu pēc glāzēm.-Reinis noteica.
-Es atnesīšu.- Es aizgāju uz virtuvi pēc glāzēm.
Atnesu glāzes, noliku uz galdiņa un grasījos doties uz istabu, lai netraucētu puišiem.

-Tu nepievienosies?- Reinis uzmeta man acis.

Es mazliet apstulbu un aizgāju apsēsties dīvānā, blakus Reinim.

-Ko dzersi?- Reinis jautāja.
-Vienalga.- Es vienaldzīgi atbildēju.
Reinis uztaisīja man kokteili.

-Jūs atkal kopā?- Viens no Kristapa un Reiņa draugiem jautāja.
Es paskatījos uz Reini, viņš runāja ar Kristapu, itka nebūtu dzirdējis jautājumu.
-Nē, neesam.- Es atbildēju.
-Ļoti labi.- Puisis pasmaidīja.
Reinis dusmīgi paskatījās uz puisi.

Tad tomēr viņš arī klausās, kas notiek apkārt.

Man iezvanījās telefons, es aizgāju uz istabu un pacēlu.
-Čau. Kā jūties, kā ar veselību?- Artūrs jautāja.
-Ir jau daudz labāk.- Es atbildēju.
-Varbūt vēlies pievienoties man un Kristam? Mēs te pasēžam pie viņa.- Artūrs izklausījās iedzēris.

Istabā ienāca Reinis, es rādīju, lai viņš klusē.
-Piedod, šoreiz atteikšos, tik labi vēl laikam nejūtos.- Es noteicu.
-Labi, tad veseļojies. Rit aiziešu pie tevis. -Artūrs noteica un nolika klausuli.

Reinis pienāca pie manis, uzlika savas plaukstas man uz vaigiem un skatījās dziļi acīs.
-Lūdzu piedod man.- Reinis teica.
-Par ko?- Es nesapratu par ko viņš grib atvainoties.
-Par to, ka es nodarīju tev pāri. Tev vēl sāp?- Reinis paņēma manu roku savā rokā.
-Nav tik traki, un tu jau atvainojies.- Es klusi noteicu.
-Neuztver to kā pašsaprotamu, tev...- Reinis iesāka.
-Ejam atpakaļ pie pārējiem.- Es viņu pārtraucu.

Abi Izgājām no istabas un atgriezāmies viesistabā.

Kristaps mani pasauca mazliet nostāk.
-Kas starp jums ir?-Kristaps jautāja.
-Nuuu nekas.- Es atbildēju.
Uzmetu acis Reinim, viņš mūs vēroja.
-Es ceru, ka tas tā arī paliks.- Kristaps noteica un atgriezās pie pārējiem.

Es paņēmu glāzi un visu uzreiz izdzēru.

Pēc kāda laika Kristapam zvanīja telefons, viņš pacēla klausuli.
Viņš izskatījās ļoti uztraucies, neko nepasakot, viņš izskrēja pa dzīvokļa durvīm.

-Varbūt arī mums vajadzētu beigt.- Reinis noteica.
-Mēs tikai nesen sākam.- Viens ko puišiem iesmējās.
-Kādreiz taču varam arī nepiedzerties, bet vienkārši iedzert.- Reinis ar nopietnu seju skatījās uz saviem draugiem.
-Labi, labi. Mēs iesim.- Puisis noteica un piecēlās kājās.

Pēc pāris minūtēm mēs ar Reini bijām palikuši divatā.

Reinis aplika savu roku ap mani un pievilka sev tuvāk, otru roku uzlika man uz vaiga un dziļi lūkojās man acīs.

-Es mīlu tevi.- Reinis noteica.
-Reini...- Es iesāku.
-Neko nesaki.- Reinis mani pārtrauca.

Viņš lēni pieliecās pie manis un maigi noskūpstīja.

Es nepretojos skūpstam, jo arī es to vēlējos.

Reinis mani paņēma aiz rokas un aizveda uz guļamistabu.

Viņš neteica nē vārda, arī es klusēju.

Reinis maigi sāka skūpstīt man kaklu, lēnām velkot nost manu jaku.
Viņš maigi iegrūda mani gultā un uzgūlās man virsū.
Pēc pāris minūtēm mēs abi bijām kaili.

Mēs pargulējām, tik labi nebiju jutusies sen, ļoti sen.

Es uzliku savu galvu uz Reiņa pleca un aizmigu.