Pārkāpjot robežas

5.

Piecēlos ap pusdienlaiku, mani mocīja šausmīgas paģiras. Pacēlusi acis, es sabījos ieraudzījusi Reini sēžam uz krēsla pretī manai gultai, tieši tajā brīdī es atcerējos vakardienas notikumus, puisi, kurš gribēja izmantot situāciju, kad nespēju normāli funkcionēt, kā arī to, ka tieši pateicoties Reinim, tur nekas nenotika.

-Paldies.- Es nomurmināju.
-Par ko?- Reinis mani vēroja.
-Par to, ka tur biji, par to ka nepieļāva to, kas tur varēja notikt.- Es sakot, pacēlos sēdus.
-Kristaps lika pateikt, ka kopš šī brīža tu vari aizmirst par ballītēm- Viņš nopietnā balsī teica.

Manai vasarai ir beigas jau otrajā dienā, cik jauki...

-Ja jau atceries to, tad varbūt atceries arī, kas notika šeit?- No Reiņa nopietnās sejas izlauzās smaids.

Ak, pareizi, es gribēju, lai viņš mani noskūpsta. Idiote.
Es nosarku.

-Nu, ka tad būs?- Reinis piecēlās no krēsla un nāca tuvāk gultai.
-Es biju piedzērusies, nesapratu ko daru, es tā nebiju domājusi.- Es klusi nočukstēju.
-Paklau, es nedarīšu neko, ja vien tu pati to nevēlēsies. Un pēdējā lieta, ko es vēlētos, lai tev sāp. Es nekad tev nedarītu pāri.- Apsēžoties uz gultas malas, Reiņa smaids no sejas pazuda.
-Un Kristaps?- Es vaicāju.
-Mēs varam viņam neko neteikt, vismaz sākumā nē.- Viņš apgūlās man blakus.
-Tu esi muļķis, starp mums nekas nebūs, saproti, nebūs!- Es smejos un iemetu Reinim ar spilvenu.

Viņa sejā parādījās dusmas. Pārliekot vienu kāju pāri man, viņš uzsēdās man virsū, satverdams manas rokas.
-Ar mani šādas spēlītes neies cauri. Es zinu, ka tu mani gribi, tev tas sejā rakstīts.- Reinis smīnēja.
-Reini, kāp nost no manis, un laid mani vaļā.- Es paliku dusmīga.

Reinis pielika savas maigās lūpas pie mana kakla un čukstēja -Es zinu, ka tu mani gribi, mazais.-

Nebija melots, es tiešām viņu gribēju.
Es centos atraut viņa rokas no savām, taču tas neizdevās.
-Lūdzu palaid rokas, es neko nedarīšu- Viņam lūdzu.
Viņš tā arī īzdarīja.
Es saņēmu viņa galvu savās plaukstās, pieliecos viņa sejai tik tuvu, ka mūsu lūpas gandrīz saskarās.

Es tiešām to darīšu? Es viņu noskupstīšu?
Reinis satvēra manu galvu savās rokās un pievilka manu seju viņam vēl tuvāk un noskūpstīja.

Tas bija pasakaini, šis izskatīgais un savā ziņā perfektais puisis mani noskūpstīja.
Es atrāvos no skūpsta.
-E...e...e...- Nespēju izteikt nē vārda.
-Kas ir mazais, vēlies turpināt?- Viņš iesmējās.

Kāds pieklauvēja pie durvīm, Reinis ātri izlēca no manas gultas, atgriezās atpakaļ krēslā, kurā bija sēdējis pirmstam.
Durvis pavērās, tas bija Kristaps.
Kristaps dusmīgi uz mani skatījās. -Nu ko, māšel.-

Reinis paskatījās uz mani un redzēja cik sabijusies biju, jo zināju, ka Kristaps tūlīt uz mani kliegs par vakardienu.
-Es jau viņai nolasīju lekciju par to visu.- Reinis paskatījās uz Kristapu.
-Par ballītēm aizmirsti.- Kristaps vēljoprojām skatījās uz mani ar dusmīgu skatienu.
-Braucam.- Kristaps paskatījās uz Reini un teica.
Kristaps izgāja no istabas. Reinis piecēlās no krēsla un uzmeta acis mani.
-Paldies tev.- Viņam teicu ar smaidu sejā.
-Pateiksies vēlāk.- Viņš nosmīnēja un izgāja no istabas.
Kā viņš to bija domājis, pateikšos vēlāk, es jau viņam pateicu paldies.

Izkāpu no gultas, novilku vakardienas drēbes un iegāju dušā.
Iznākusi no dušas, uzvilku halātu un aizgāju uz virtuvi uztaisīt piparmētra tēju, lai man nebūtu tik slikti.
Paņēmu rokās krūzi un gāju uz viesistabu, apsēdos dīvānā un ieslēdzu televizoru. Pēc kāda brītiņa aizmigu tur pat uz dīvāna.

Pamodos no tā, ka dzirdēju virtuvē runājām pāris puišus.
Kristaps ar saviem draugiem. Nobolīju acis.
Viņi visi atnāca uz viesistabu, Reinis ar viņiem nebija.
Viņi visi taču vienmēr ir kopā.

Puiši izskatījās, ka tikko būtu kāvušies.
-Kur jūs bijāt?- apskatījos uz Kristapu.
-Nav tava darīšana. Un tu kādreiz vari arī apģērbties?- Viņš dusmīgi noteica.
-Lai jau paliek, tā labāk.- Viens no puišiem iesmējās.
Kristaps uz viņu dusmīgi paskatījās un uzsita spēcīgi pa puiša plecu.
-Ej uz istabu.- Kristaps man teica.
Piecēlos no dīvāna un devos uz istabas pusi, apstājos uz kāpnēm, jo gribēju dzirdēt ko puiši tur runās.
-Reinis tūlīt būs klāt, ar tik labu mantu, kāda vēl nekad nav bijusi.- Teica Kristaps.
-Es ceru.- Vien no puišiem noteica.
Kādu mantu, par ko iet runa.
Atverās ārdurvis, tas bija Reinis. Mani ieraugot viņš kaut ko ātri ielika kabatā un aizgāja pie puišiem.

Pagaidīju pāris minūtes uz trepēm, izdomāju, ka aiziešu uz viesistabu paskatīties ar ko viņi tur nodarbojas.

Iegāju viesistabā, skats mani šokēja. Stāvēju tur ar atkārtu žokli.

Uz galda atradās balts pulveris, kas droši vien bija kokaīns, un pāris ripiņas, kas izskatījās pēc konfektēm, bet skaidri zinu, ka tā nebija.
Skaidrs ko Reinis bija atvedis, un ko viņš ātri iebāza kabatā ieraugot mani.
-Bļāviens, Keita, es tev teicu, lai ej uz savu istabu.- Kristaps kliedza.
Pagriezos un aizskrēju uz savu istabu.

Es biju šokā, viņi tač nav normāli.

Reinis ieskrēja manā istabā.
-Tas nav tā kā izskatījās.- Viņš noteica.
-Es ļoti labi redzēju ko jūs tur darījāt, es ar tevi pat vispār vairs negribu runāt.- Biju dusmīga.
-Es neko tādu nedaru, man tikai ir gali, kur to visu dabūt, tas ir priekš pārējiem.- Reinis ar nopietnu seju teica un pienāca man tuvāk, aplikdams savas rokas ap maniem gurniem.
Es viņam lūkojos acīs un satvēru viņa labo roku, kas bija noberzta.
-No kā tas?- Es raidīju skatienus uz roku.
-Sīkums.- Viņš ar nopietnu seju skatījās man acīs.
-Vai nu tu man tūlīt pat pastāsti, kas notika, vai arī tinies prom.- Dusmīgi teicu.
-Mūs gribēja apčakarēt, vajadzēja ierādīt pāris cilvēkiem, ka ar mums tā neies cauri.- Reinis teica.
Viņš pieliecās man klāt un noskūpstīja.
-Varbūt aizbraucam uz jūru?- Uzmaidijis jautāja Reinis.
-Ko tu teiksi Kristapam?- Itkā devusi piekrišanu paskatījos uz viņu.
-Es iziešu pa priekšu, pateikšu, ka man ir darīšanas, pēc tam nāc tu, saki, ka ej pie kādas draudzenes.-
Nesagaidījis ko teikšu, viņš izgāja pa istabas durvīm.

Es ātri apģērbos un gāju lejā.
-Uz kurieni?- Kristaps dzirdējis, ka eju lejā pa trepēm, dusmīgā toni jautāja.
-Pie Līnas.- Nokliedzos.
-Bez jociņiem, nekādas ballītes.-Viņš teica.
-Protams.- Nomurmināju un izgāju no mājas.

Iekāpu Reiņa mašīnā. Viņš paskatījās uz mani, pasmaidīja un sāka braukt.

Pēc pus stundas bijām klāt. Izkāpām no mašīnas.

Šoreiz skats bija vēl labāks, jo rietēja saule, iekrāsojot debesis.
Reinis paņēma mani aiz rokas un veda uz krastu. Kad bijām nonākuši līdz pašam krastam, Reinis pagrieza mani pret sevi, apskāva un noskūpstīja man pieri.
-Ejam peldēt?- Viņš smīnēja.
-Man nav peldkostīma.- Atbildēju.
-Priekš kam peldkostīmu, pa pliko.- Reinis nosmējās, pavelkot manu maiciņu mazliet uz augšu.
-Aizmirsti.- Atcirtu, uzsitot pa viņa rokām.
Pus stundu staigājam gar jūras krastu jokojot un smiedamies.

Tad pēkšņi man aizķērās kāja un iekritu ūdeni, paraujot līdzi Reini.
-Nesasities?- Viņš uztraucies jautāja, piecēlās un palīdzēja piecelties arī man.
Es neatbildēju un sāku smieties.
-Varbūt tagad ejam peldēt?- Viņš pasmējās.
-Man pietika ar šo.- Paskatījos viņam acīs.
Tajās bija redzams prieks un laime, ko bieži viņa acīs redzēt nevarēja.

Palika jau tumš un izlēmām doties mājās.
Piebraucām pie manas mājas.
-Paldies tev par šo vakaru.- Reinis noglāstīja man vaigu un skatījās man acīs.
-Paldies tev.- Viņam atbildēju.
Viņš pieliecās pie manis un noskūpstīja.
-Arlabunakti, mazais.-
-Arlabunakti.- Atbildēju uzsmaidot.

Izkāpu no mašīnas un iegāju mājā, ātri devos uz savu istabu, lai Kristaps neredzētu, ka man ir slapjas drēbes, jo tad rastos lieki jautājumi.
Iegāju istabā, ātri ieskrēju dušā un devos gulēt.